Kad mūsu pasaules satikās

Sestā daļa

        No Alises skata punkta:
   
   Piemodos sajūtot smagumu. Atvēru acis un Ārčījs bija mani apķēris un uzlicis savu galvu man uz krūtīm. Sakot, ka tas bija nepatīkami, es melošu, bet tas bija nepareizi. Es viņu nemazām nepazīstu. Atbrīvojos no viņa satvēriena un viņš pamodās un atvēra acis.
-Amm, sveika, labrīt!
-Sveiks, sveiks!-jutos neērti, bet tomēr atbildēju
-Kā gulēji?
-Ļoti labi, patiesību sakot sen nebihu tik labi gulējusi, jo parasti mani nomoka bszmiegs-Netīšām izteicu to skaļi, bet bija jau par vēlu, jo Ārčijs pasmaidīja
  
   Pagriezos uz Džesas un Dilana pusi un viņi abi divi saldi gulēja. Pēkšņi iezvanījās Ārčīja telefons un viņš izvilka to no kabatas. Es nevarēju apslēpt savu ziņkāri un palūrēju uz zvanītāja vārdu. Numurs bija saglabāts kā "side shick #3". Es biju šokā, man likās, ka tik pārspīlēts fuckboyisms ir tikai filmās, bet nē, tāds bija Ārčījs. Lai gan tas jau bija gaidāms ņemot vērā to, ka viņš ir ellīgi izskatīgs un viņš pats to apzinās.

   Pirms puisis pacēla klausuli viņš paskatījās uz manīm un es izlikos neko neredzam, jo nu tomēr tā īsti nebija mana daļa ar ko viņš sazvanās vai vēl labāk-guļ. Bet tomēr neskatoties uz to manī tas izraisīja tādu kā nelielu greizsirdību, kuru es mēģināju  apslēpt. "Alise izbeidz, kāda Tev daļa gar viņa privāto dzīvi! Beidz bāst savu degunu, kur nevajag. Un vispār viņam noteikti ir nospļauties par tevi".

    Ārčījs pacēla klausuli un cik es nopratu viņš tika kaut kur aicināts.
-Labi, Alise, bija forši ar jums ietusēt, bet tagad man ir jādodas darīšanās.
Viņš uzsmaidija man un tad jau prom bija.

    Lēnām cēlos un klusām sāku piekārtot savu istabas daļu un tad jau arī abi gulētāji piemodās.
-Labrīt, draudzenīt-Dilans skatoties uz manīm visai priecīgi iesaucās
-Sveiks!-Es ar pietēlotu sajūsmu iesaucos.
-Nu, kur tad Ārčījs palika?-Dilans ar manāmām aizdomām jautāja
-Viņam uzzvanījā kāda, ammm kāds un tad viņš aiztraucās pie tā "kāda"
-Aaa,nu saprotu, brunči pavicinājās.
Lai gan šim teikumam nebija mani nekādīgi jāietekmē tas tomēr nedaudz ietekmēja. Nebija patīkami to dzirdēt. Laikam savā bērnisķīgajā galvā biju iztēlojos ko tādu, kas nebija iespējams un nekad nenotiks.

    Mierīgi visi trīs paēdām brokastis un sakārtojām atlikušo istabas daļu. Un bēkšņi Džesa iesaucās,
-Bāc, es pavisam aizmirsu, man ir sarunāta tikšanās
-Ar ko,ja nav noslēpums?-Ieinteresēta pavaicāju.
-Piedod mazā, bet pastāstīšu vēlāk, jo tagad man ir jāskrien.
Man likās dīvaini,kā viņas draugi un viņa pati ikdienā lieto mīļvārdiņus un viens otru tajos sauc, nebiju pat pārliecināta, vai viņi viens otru tā arī uztver.
-Labi, skrien.-Atbildēju jauniegūtajai draudzenei
-Kamēr būšu prom nedariet blēņas.-Džesa piemiedza ar aci
-Neuztraucies, tas nenotiks-Viegli iesmejoties atbildēju.
-Eu,izsakies pati par sevi-Dilans pēkšņā enerģījas uzplūdumā iesaucās.

    Kad Džesa bija prom es jutos dīvaini būt kopā ar viņas draugu ar, kuru man nav nekā kopīga.
-Nu, ko darīsim?-Dilans man pajautāja
-Tu taču zini, ka tev nav mani jāpieskata, vaine?
-Es zinu, bet es gribu tuvāk iepazīt Džesas draudzeni un šī ir lieliska iespēja, nu ja vien tev pret to nav iebildumu.
-Nē,it nemaz.-Entuziastiski atbildēju.
-Labi, tādā gadījumā iesim vazāties un es tevi iepazīstināšu ar pāris cilvēkiem.
-Nedomāju, ka tā ir laba i...-Nepaspēju pabeigt teikumu,jo Dilans bija mani jau izvilcis no istabiņas.