Kad mūsu pasaules satikās

Desmitā daļa

Piecēlos un sajutu drausmīgas galvas sāpes. Viss griezās un man bija slikta dūša. Sākotnēji nesapratu, kas notika, bet tad pamazām man atmiņā atsaucās vakardienas notikumi

Atceros, ka mēs ar Dilanu gājām uz viņa istabiņu...bija ballīte....sajaucu alkaholu ar ūdeni...patiesība vai risks...krekla novilkšana.....Ak mans dievs un tas, kā Ārčījs mani veda uz istabu.

   Man sāka svilt vaigi un man bija nežēlīgs kauns par vakardienu, tā uzvesties galīgi nebija raksturīgi man. Es vēlējos visu aizmirst un tāpēc iegāju aukstā dušā. Atlikušo dienas daļu es pavadīju viena guļot. Džesa tā arī nebija pārradusies un es sajutos nedaudz vientuļa. Un tas man lika domāt par vakardirnu. Es gribēju ar kādu izrunāties, bet Džesas šeit nebija, mammai ko tādu es nekad nestāstītu, Betija un es pēdējā laikā nebījām kontaktējušās, Dilans laikam ngribētu ko tādu dzirdēt un no Ārčīja man gluži vienkārši bija kauns.
                               ***
Sadzirdēju smiešanos aiz durvīm un tad arī atslēgas skrapstīšanos. Pa durvīm ienāca Džesa, Dilans un Ārčījs. Džesa pienāca pie manis un mani apskāva.
-Klau, piedod par vakardienu.Piedod, ka es ballītes otrajā pusē biju nedaudz aizrāvusies ar Gregu(cik es nopratu tas bija vakardienas puisis ar kuru Džesa flirtēja)
-Tas jau nekas,galvenais, ka tev bija jautri-Uzsmaidot viņai atbildēju
-Starpcitu, kā tu vakar nokļuvi atpakaļ istabiņā, jo to es laikam būšu palaidusi garām?'-Sajutu Arčīja skatienu pievērstu sev.
-Patiesību sakot es īsti neatceros no tā visa neko. Pēdējais ko zinu bija tas, ka man piepalīdzēja kāds draudzīgs zēns, taču īsti viņu neatceros.-Es sameloju, jo cerēju, ka arī Ārčījs noticēs manam stāstam  par aizmiršanu un varbūt izliksies, ka vakar nekas nav noticis un tas ātri vien tiks aizmirsts.
-Alis, tu būtu varējusi pasaukt palīgā mani, jo tā doma, ka tu esi dzērumā un kaut kur dodies ar nepazītamiem čaļiem neizklausās diezko laba.-Dilans diezgan noraizējies man noteica.
Lai gan es sajutu nelielas dusmas par to, ka viņsš bāžās kur nevajag es tomēr laipni atbildēju.
-Nākošreiz tā arì darīšu.
Visu šo sarunas laiku jutu, ka Ārčija skatiens bija pievērst mans, bet es centos to neievērot.

    Zēni ātri vien atvadījās un devās prom un es sev nosoliju vērsties atpakaļ pie mācībām un nepīties ar tādiem cilvēkiem. Es nebiju gatava vēlreiz piedzīvot vakardienas atgadījumu un izdarīt ko tādu, ko es atkal varētu nožēlot.

   Piedodiet ka tik īsa un neinteresanta daļa, bet man vajadzēja aprakstīt šo notikumu.
Ja tomēr patika, tad lūdzu uzspiediet 🌟 un komentējat, jo es novērtēju katru komentāru. Ja ir kādi ieteikumi, tad lūdzams rakstiet man tos.Paldies paar to, ka mans stāsts šobrīd ir 12 Romantikas nodalā