Tikšanās laikā!

Chapter 4

Atnākot mājās mani sagaidīja Tēvs ar dusmīgu skatienu.
"Kur tu vazājies?" Tēvs man jautāja.
"Es biju pelēkajā pilsētā, un satikos ar princi." Es atteicu.
"Ko? Kas tev tur ļāva iet?" Tētis gandrīz vai kliedzot teica.
"Es pati, es gribēju paskatīties kas ir aiz tā meža. Un iznācu pelēkajā pilsētā." Es stāstīju.
"Labi, es šodien 18:00 nebūšu mājās, varēsi pie kādas draudzenes palikt." Tētis teica.
"Labi, es eju mācīties." Atteicu un aizgāju mācīties. Kad izpildījumā mājas darbus, tad dzirdēju kā Tēvs atvadas un izziet no mājas, aizcirstot durvis. Uzreiz saģērbos un devos uz pelēko pilsētu. Tiekot pāri mežam es beidzot izgāju uz pelēko pilsētu, tā bija mazliet gaišāka nekā iepriekš. Beidzot nonācu sarunātajā vietā ar princi Eduardu.
"Tesa!" Dzirdēju ka mani kāds sauc. Tas bija Harijs. Pagriezos, un pamanīju princi, pieskrēju pie viņa.
"Sveiks!" Es teicu.
"Sveika, sveika, kas notika?" Eduards jautāja. Tad pie mums pieskrēja Harijs.
"Tesa, tev jābūt mājās nevis te!" Harijs man stingri noteicu.
"Bet es negribu!" Es teicu maz vai kliedzot.
"Mīļā, pateikt sargiem lai viņu aiznes prom?" Eduards man jautāja.
"Nē, bet es labrāt gribētu sev arī sargus lai tas kretīns pie manis nelien." Es teicu.
"Un kā tad tavs boyfriends Tomātiņš?" Harijs nosmīnot jautāja.
"Pagaidi, tev ir puisis?" Eduards man jautāja.
"Ir, bet ne officiāli, nevienu reizi neesam pat skūpstījušies un nepazīstam viens otru!" Es stāstīju.
"Es lūdzu Jums, vai izstaigāsi at mani pilsētu?" Eduards man jautāja pasniedzot roku.
"Labprāt bet bez rokām!" Es teicu. Īstenībā es gribēju iet līdzi Harijam, bet man patika mazliet princis.
"Tesa, pagaidi!" Man aizmugurē skrēja Tomāts.
"Nu kas ir?" Es jautāju.
"Ko tas nozīmē? Ko tu te dari? Atradi jaunu puisi ja?" Tomāts teica.
"Nē, Eduards man izrāda pilsētu." Es pasmejoties noteicu.
"Ar tik daudz sargiem kas tev aiz muguras?" Tomass man jautāja.
"Klau, Tomāt, es viņam palūdzu sargus, lai Harijs nelīstu pie manis, saprati?" Es viņam jautāju.
"Viss, es tevi pametu, netaisos lai mani krāpj!" Viņš teica. Es tikai paskatījos ar skatienu ka Man ir vienalga un turpināju ceļu ar princi.
"Cik Jums gadi?" Princis man jautāja.
" Man 17, tev?" Es princim jautāju.
"Man 20. Vaitad tev nav kauns vai kautkas tāds, vnk runājot ar mani?" Princis man atkal jautāja.
"Nē, nemaz nav, man vienalga kāds cilvēks ir, es runāju kā pieradu." Mazliet pasmejoties noteicu. Tad kāds mūs nofotogrāfēja.
"Ew, ko jūs darat?" Es dusmīgi jautāju.
"Skrienam!" Princis gribēdams paņemt manu roku teica.
"Es ar tevi nekur neskriešu!" Es rupji noteicu un skrēju uz mājām, princis man skrēja pakaļ.
"Pagaidi, lūdzu!" Princis kliedza. Es apstājos.
"Ko tev vajag?" Es car sakostiem zobiem jautāju.
"Tesa, paklau..." Princis nepabeidza savu teikto jo es viņam iesitu pļauku.
Es skrēju prom cik ātri varēju. Šoreiz princis man neskrēja pakaļ, kad biju aiz tilta, man priekšā un aizmugurē nostājās sargi.
"Jums ir jāatgriežas pie prinča Eduarda!" Viens no sargiem teica.
"Bļāviens, man jāiet uz mājām, man tēvs nositīs, rīt es no rīta atnākšu, tad varēsiet mani kaut vai uz cietumu vest.
"Labi! 2 sargi ies tev līdz!" No kokiem izgājušais princis teica.
"Manis pēc." Atteicu un devos uz mājām.
"Pirms ejam iekšā, tad novelkiet koridorā apavus, a to jūs paši grīdu slaucīsiet!" Es atteicu, bet viņi tikai piekrītoši pakratīja ar galvām. Mājās es uztaisīju sargiem kafijas, un parādīju viņiem kur gulēt, lai arī viņi kautcik ir izgulējušies. Tad es nomazgājos, uzvilku tīras drēbes un aizgāju gulēt. Pamodos 05:00 jo jutu ka kāds uz mani skatās. Tas nebija princis. Tad bija Harijs.
"Bļāviens, kādā velna pěc tu esi te?" Es dusmīgi jautāju.
"Glābt tevi!" Harijs teica.
"Harij, es zinu ka es tev patīku, bet..." Es neuzspēju pateik, jo pamodos pagātně. Kad taisījis iet uz mežu. Es sapratu ka tomēr neiešu un gāju uz mājām. Tad es atgriezos realitātē un Harija vairs nebija, kā arī sargu. Es paliku pavisam viena.

Beidzot pabeidzu daļu, vienalga kā daļā ir tikai 627 vārdi, bet ja skaita šo, tad 644 vārdi.