Tikšanās laikā!

Chapter 5

Sākumā biju neizpratnē, bet tad sapratu, es izmainījusies pagātni! Tad es pamodos. Sapratusi ka tas bija sapnis, es paliku bēdīga. Kāds ienąca manā istabā, un tas kāds ir mans tēvs.
"Labrīt, meitiņ! Kravājies, mēs pārvācamies uz pelēko pilsētu." Tēvs atteica un nesagaidot manu atbildi aizgāja. Es negribēju uz turieni braukt jo tad man būs jăsatiekas ar princi, bet es mīlu gan Tomasu, gan Hariju,  gan Eduardu. Es jau zinu kurš iekaros manu sirdi. Tas būs Princis Eduards. Uztaisīju savu rīta rutīnu, pabrokastoju, un gāju krāmēt savas mantas koferos. Visu krāmēt es beidzu 19:09, ah,visu dienu pavadīju krāmějot mantas!
"Nu sakrāmējies?"Tētis man jautăja kad es nonesu lejā visus savus 4 lielos, smagos koferus.
"Jā!" Es atteicu.
"Malace, tagad bāz visus bagāžniekā, tūlīt brauksim!" Tētis laikam ņirgājās par mani. Es nopūtos un nesu savus koferus uz mašīnu. Kad pabeidzu es iesědos mašīnā un gaidīju tēti. Drīz jau viņš iesēdās un mēs săkām ceļu. Pelēkajā pilsětā mēs apstājāmos ļoti lielas mājai. Paldies dievas ka līdz pilij ir krietns gabals. Ar kājām ejot pusstunda. Mana istaba bija otrajā stāvā. Ienākot istabā es paliku šokēta. Tur bija liela gulta, viņa bija tik mīksta, baltā krāsā. Istabas sienas man bija Gaiši rozas. Istabā bija viens paliels logs un balkons, kur vnk jāpagrūž abas durtiņas un viņas atvěrsies. Es jutos kā pilī. Blakus gultai stāvēja skaista lampiņa uz mazā galdiņa. Pats galdiņš bija rozā krāsā. Bet gaišāks nekā sienas. Pretī gultai stāvēja datorgalds. Uz galda stāvēja, tukšas mapītes, portatīvais dators "apple" Dažas grāmatas par mīlestību, austiņas baltā krăsā, mikrofons...pag ko? Prekš kam mikrofons? Ai nu labi...
Pie datorgalda vēl bija ļoti skaists un mīksts,melns atpūtas krēsls, kurš braukāja un grozījās. Blakus datorgaldam vēl bija skaists, liels, melns skapis. Blakus skapim atrodas durvis uz izeju no istabas. A blakus gultai atrodas durvis uz vannasistabu un toaleti. Istaba bija tik skaista! Man tā ļoti patika, bet visvairāk tas ka pie gultas ir leoparda tepeķīts, viņš ir tik pūkains un mīļš...Pēkšņi no gtas apakšas izskrien mans mazais sunīts!
"Kika!" Es iekliedzos un apskāvu sunīti. Kad izrāmēju savas mantas es gāju izskatīt māju. Līdz pamanīju Eduardu. Es ātri ieskrēju kādā istabā, apskatoties apkārt es ieraudzīju Eduarda bildi.
"Bļāviens!" Es nočukstēju, jo dzirdēju soļus tuvojamies istabai. Pirmais kas man ienāca prātā bija skapis. Viņš bija ļoti liels un džiļš, tāpēc es ieklīdu tajā un gāju cik vien dziļi iespējams. Tad kāds ienāca īstabā. Tas cilvēks apsēdās un sāka kautko skaļi domāt.
"Mīļo Tesa! Ceru tev patīk manā mājā, jā es pierunājusi tavu tēvu lai pārvācaties šeit. Es jau tevi iemīlēju kad satikāmies. Tu esi savādāka nekā citas. Es zinu tu tagad gribēsi mani nosist, bet saproti, es gribu tevi iepazīt daudz vairāk. Es zinu ka tu centīsies aizběgt no manis, bet es neļaušu. Es tev nolīgu 10 sargus un 2 kalpones, lai tu būtu drošībā. Ceru tu nebūsi dusmīga uz manis!" Pěc balss tas bija Eduards, tad viņš piecēlās un izgāja no istabas. Es neko nedomājot izskrēju no istabas un devos uz savu istabu.

Beidzot uzrakstīju vēl vienu daļu! Liec zvaigznīti ja patīk!!!