Sarunas par visu un neko.

Mirklis.

Hey cilvēki šodien un rīt! Esmu šodien kaut kādā dīvainā viedā atpakaļ un tieši šajā saulainajā dienā.  We can be happy, right ? Es ceru, ka jums šī diena ir tik pat saulaina kā man. Huhs. 

Īpaša iemesla, kāpēc esmu šeit diži nav. Varbūt tāpēc, ka es laikam jau neesmu neko publicējusi. Pēdējais ieraksts, ja nemaldos bija par Inhumanity. Cerams, ka jūs izbaudījāt manas domas par šo tēmu un cerēsim, ka būšu noskaņota uz vēl kādu tādu daļu. Who know's ? * rausta plecus *

Varbūt es šeit esmu, lai parunātu par to, kā man ir gājis sākoties 2018 gadam ? Uhs, laikam aju jā, kaut es nezinu. 

šis gifs, liekas lieliski attēlo kā man ir gājis pa šiem mēnešiem. Diez gan dīvaini un neizprotami pareizi ir bijuši šie mēneši. Emociju uzplūdums un jaunu stāstu un seriālu virkne ir mani apmeklējusi. Diez gan normāli ir bijis katrā mēnesī vismaz vien nedēļa, ka uztraukums ir izgājis uz kādu laiku. Tomēr esmu nonākusi Aprīlī ar domu, ka es varētu kādu piekaut. So bad it all starts. Šis gads man ir laikam jau iedvesmas un slimības mēnesis. Ņemot vērā to, ka decembri slimoju, februāri strādāju un atkal martu slimoju. Esmu dabūjusi brīvu no jeb kādā sāpēm tikai trīs mēnešus no šī gada. Protams, mēs nezinām, kas notiks Aprīlī.  

Labums šajos mēnešos ? 

Teiksim tā, ka mans stāsts * Piecelties no jauna * ir pārņēmis manu prātu pilnībā un drīz jau arī pienāks beigas Džeimenas stāstām. Varbūt. Ja padomājam, kas vēl ir labs noticis ? Tad esmu iemācījusies labāk krievu valodu, vien dēļ asistējamā bērna, kurš ir prieks. Protams, šis bērns nespēj adaptēties bērnu dārzā un palikt vien bez mammas dažas stundas. Rezultāts ? Esmu ar sāpošu galvu katru dienu, tikai dēļ lielas bērna bļaušanas. Teiksim tā, ka esmu izvēlējusies diez gan īpašu darbu priekš sevis.