Sarunas par visu un neko.

Bullying.

Sad moments in so many different ways!

Šo es uzskatu par lietu no kuras nevar vairs tikt vaļā. Īpaši mūsdienās, kas ir pilna ar aizpriedumiem par jeb ko tu dari vai ko tu saki. Cik neparasti ir tad, kad visa pasaule ir pret tevi, kaut gan patiesībā tu vienīgais tā domā, tikai tāpēc, ka kāds bars no cilvēkiem ir tieši pret tavu eksistenci. Nu un tad ? Mēs esam cilvēki un mēs nevaram būt vienādi. Mēs esam tā dzīvā būtne, kas ir pierādījusi tieši to, ka mēs varam nogalināt. Mēs esam lielākās slepkavas pasaulē un ierindojamies pirmajā vietā pie dzivniekiem. Cik nejauki dzirdēt ko šādu ? Es pati presoniski nekad nebiju un laikam nesparatīšu šo naidu, kas iegūlstas daudzos cilvēkos tikai dēļ tā, ka nekas negrozas ap viņiem. Cilvēku un īpaši jauniešu aizpriedumi mūsdienās man liek vien vemt. Tu nevari būt tu pats tikai dēļ tā, ka kaut kāds tur cilvēku bariņš uzskata, ka tev tas nesanāk. Būt pašam mums visiem sanāk viss labāk, tikai žēl, ka retums šo iespēju izmanto.

Esmu noskaitusies tieši šajā brīdi, kad man vajadzētu gulēt un nedomāt ne par ko. Toties pirmo reizi mūžā manas domas dzirdēs arī tie, kas nav no manas ģimenes. Šī tēma man ir biju aktuāla jau no sākta gala, kad pati mācijos jaunākajās klasēs. Cik grūti ir jaunam bērnam sastapties ar ko tik necilvēcisku, ne? Vai tik tiešām izskats un stāvoklis ir tik svarīgs, nekā paša cilvēka dzīvība ? Cik nožēlojami ir smieties par citu sāpēm un izbaudīt asaras. Es biju piedzīvojusi šo saukto bullying tikai dēļ tā, ka mani mati bija rudi. Jā, tieši rudi mati nebija cilvēkiem pieņemams. Ak tu dieniņ !!! Mēs nevaram visiem iepatikties, ne ? Kas iznāk no šīs idejas kādam iepatikties ? Tikai samākslotība. Cik nožēlojami, ka lielākoties 21 gadsmits sastāv no samākslota it visa. Vai tiešām ir vērts liet tik daudz asaru tikai dēļ tā, ka kādam no klasesbiedriem tu nepatīc ? Agrāk tieši tāda bija mana dzīve. Es raudāju katru dienu un katru rītu raudāju par to, ka man būs jaatgriežas pie briesmoņiem. Tie bija septiņi gadi kuru laikā es iemācījos krist daudzas reizes un vēl daudzas reizes celties.

Visi gan jau ir dzirdējuši, ka jaunietis kuru apceļ ir gribējis izdarīt pašnāvību. Vai es kā upuris to kādreiz gribēju ? Mēs visi izdaram kļūdas un par tām tiekam nosodīti. Jā, es biju viens no tiem neskaitāmajiem jauniešiem, kas gribēju sevi nogalināt. Kas notika ? Atskārsme par to, ka neviens nav tavas dzīvības vērts nāca pār mani. Vai tik tiešām tev ir jānobeidz sevi un jaatstāj sava nākotne. Nejau viss ir atkarīgs no likteņa vai sazin kā vēl. Viss taču ir atkarīgs no mums pašiem un šī velme nomirt bija tikai mazs pārbaudījums, lai būtu tuvāk lielajai nākotnei. Jā, es neuzskatu, ka liktens ir tas kas visu nosaka. Ar ko mums satikties. Vai mums ir jāmirst vai nē. Ez uzskatu, ka viss ir atkarīgs no mums pašiem. No tā, kā mēs vēlamies veidot savu dzīvi un ko mēs vēlamas redzēt tālāk. Nevar padoties tikai tāpēc, ka tu sastapi briesmoņus arī dienas laikā. Es nepadevos un ne jau vien dēļ nākotnes. Es nepadevos dēļ ģimenes. Jā, ir arī cilvēki kam tās nav un tas ir pats drausmīgākais, kas var notikt ar bērnu. Būt bez ģimenes. Bet vai tad nevari dzīvot ar domu, ka tu pats uzcelsi sev ģimenei ? Ka tu nepieļausi to kļūdu ko pieļāva ar tevi ? Pasaule šajā ziņā ir negodīga, nē ne jau pasaule. Cilvēki šajā ziņā ir negodīgi.

Es vienmēr ar kaut ko atšķīros savā skolā..No sākuma ar maniem rudajiem matiem, bet tad sekoja daudzbērnu ģimenes status. Vov, ja jūs būtu redzējuši manu seju brīdi, kad man paziņoja, ka ja ir daudz bērnu ģimenē tu esi nabags. Bum, bum,bum..Kā freeking god tu vari būt nabags ? Nabags, ja tev ir vesala kaudze ar māsām un brāļiem. Cik ļoti es jau agrā vecumā sapņoju par to, ka es varētu būt slepkava.

Šī ir tieši tā viena lieta, kas mani ir izraisījusi nepatiku. Mani noveda tik tālu, ka tagad es ienīstu lielāko daļu savas pilsētas jauniešu. Es jau agrā vecumā sāku ienīst un domāt par lietām kurām patiesībā nebija vietas manā galvā. Cik netaisni, ne ? Tas bija kā likums, tā bija ka rutīna. Protams ne visi bija tādi, bet bail bija ko iesākt. Ko teikt. Tikai tāpēc, ka tu vari būt tas kas stāv man blakus ? Tu vari kļūt par upuri ? Vai tad kopā nav lielāks spēks,nekā esot vienam ?

Tagad tā guļot un rakstot par šo, tas liek aizdomāties. Kamēr es rakstu šo savu domu izklāstu, kaut kur pasaulē kāds kļūst par upuri. Kāds tiek novest pie sevis ienīšanas. Kāds pabeidz savu dzīvi, nedomājot par to, ka var cīnīties pretī. Varbūt es izdzīvoju, jo esmu stipra ? Nē, es nēsmu un nekad nebiju stirpa. Es pakļāvos citu iegribām un tikai pēc vairāku gadu mokā es atļāvos izsteikt savas domas. Es izdzīvo, jo man bija blakus kāds, kas palīdzēja piecelties. Ko darīt tiem, kam nav kas palīdz ? Netaisnība.

Upuris šajā ziņā paliek upuris, bet tas, kas domāja, ka ir verens ir tikai monstrs. Tikai žēl, ka atspūlgs rāda ārējo izskatu, kamēr iekšējais aug par briesmoni. Brosmonis zin tikai vardarbību un vardarbība ir tā viena no lietām, kas ietilpst pasaules iedzīvotāju dzīvēs. Varbūt es nekad nebiju saskārusies ar tiešām lielu vardarbību, bet kaut kādā laikā es sapratu, ka nevienam nevar uzticēties. Nevienam nevar stāstīt, kā jūties patiesībā, ja tiešām nēsi pārliecināts, ka uzticies. Uzticība ir tā viena no daudzajām lietām, kas divdesmit pirmajā gadsmitā ir retums. Tikai tukšas runas.

Kā es sāku ienīst ? Varbūt pēc pirmās pļaukas vai pēc pirmā spēriena. Viss sākas ar mazāko vārdu, kas varbūt tev liksies nekas, bet kādam kaut kas. Es uzmanos ko saku, kaut gan Mežāži dažreiz neapzinās, ka ir pateikuši kaut ko aizskarošu. Un tieši varbūt tas mani noveda pie tā, ka mani sita ? Varbūt tieši tādā veidā es sevi iznīcināju pati neapzinoties ? Šie bija tie divi no simtu viena jautājuma, kas mani apmeklēja..Es sāku vainot sevi un ienīst. Diemžēl uz šiem jautājumiem es nekad neatradu atbildes.

Es nezinu vai jūsu domas sakrīt ar manējām vai ir kāds kas man arī piekrit. Es vienkārši pirmo reiz esmu spējīga izteikties par tēmu, kas ir daļa no manas pagātnes. Jūs domas pie šīs sadaļas būs kaut kas, kas liks man pašai saprast vai tiešām es esmu saņēmusies un beidzot iztukšojusi sevi.

Es ceru, ka neizklausījos kaut kādi tur baisi. Es vienkārši gribēju izteikties. Ceru, ka neaizmigāt.

Varbūt ir kādi jautājumi par šo tēmu, ja viņu būs daudz, tad apsolu, ka nākamā sadaļa būs A&Q. Varbūt jūs pēc šī teiksta arī iepazināt mani nedaudz vairāk. Un gribat zināt tieši par to kaut ko. Gaidīšu jūsu domas un šoreiz, man tas būs ļoti svarīgi.

Ar mīlestību un vīnogām
jūsu,
XOXO, Amanda.