No rīta pamostoties, visi iepriekšējās dienas notikumi likās kā sapnis. Kad kārtīgi pamodos sajutu karstas kafijas smaržu. Šī smarža mudinaja mani ātrāk celties un doties lejā, brt tad ieraudzīju paplāti un sava naktsskapīša. Karsta kafijas krūze, dubultā omlete un skaista rozīte mazā vāzītē, brokastis gūltā kā ideālā sapnī. Tas bija tik mīļi un romantiski. Uz brīdi likās ka iespējams ir atgrieezušies vecāki. Bet tad ieraudziju savu saplēsto kleitu un sapratu ka tas nebūt nav sapnis. Mana sirds sāka nepratīgi auļot ais satraukuma.
Apēdu savas skaistās brokastis un halata devos lejā ar visu paplati un tukšajioem traukiem. Es nepaspēju nokapt pa trepem kadf pēkšņi es apstūlbu. Trepju galā stāvēja viņš, kails....tikai ietinies dvielī....
Viņa- Labrīt. Paldies par jaukajam brokastīm. Es nedzirdēju kā tu ienāci. Cikos tu piecēlies?
Viņš- 6 no rīta. Mani pamodināja laikam kaimiņa suns kas rēja aiz loga. Es vairs nevarēju aizmigt.
Viņa- Un ko tu tagat iesāksi, puskails virtuvē....
Viņš- Uzkopšu.......Nedrīkst?.... Tev jāsaudzē sava kāja...Esmu jau iznesis atkritumus, tā kā par tiem tev nav jauztraucas....
Tad viņš nonēma savu dvieli.......viņš bija pilnīgi kails.....ielika to veļasautomātā.....un staigaja pilnīgi kails vismaz stundu.......man pa galvu sāka maisīties visādas domas.....līdz viņš nolēma apģērbties.....
Būtu interesanti paskatīties kā viņš nes atkritumus pus kails.....labi ka kaimiņu suns nebija pa ceļam.....būtu palicis bez dvieļa.....
Šodien nolēmām doties piknikā pie ezera, nevis sēdēt mājās....Tāpēc iekrāmējām mašīnā mazo grillu. ogles, šašlikus un kabi daudz cīsiņus.....kāpēc uzreiz iedomājoties par cīsiņiem raisas neķītras domas.... Es ierosināju pie ezera pazvejot....nu tā lai interesantāk....nesēdēs jau visu laiku un neēdīs cīsiņus..... Bijām gatavi doties ceļā... Paceļam iebraucām veikalā, nopirkām dzeramo un tārpus.....cīsiņu jau uz āķa neeliksi..... Tagat ir viss nepiecieešamais lai varētu pilnvērtīgi atpūsties.
Mašīnā valdīja klusums, tikai klusa klasiska mūzika skaneja fonā.
Viņš- Tātad..... uz kurieni mēs īsti btraucam.....?
Viņa- Tas ir mana vectēva iecienīts ezers, uz kuru viņš mani veda kad biju vel maziņa. Man tur ir pašai sava vieta, teiksim tā daudz un lielas zivis. Tur vieenmēr makškerēju tikai es, jo neviens cit tur nevar tikt, ja nav slinks.
Viņš- Kur tagat ir tavs tēvs un vectēvs?
Viņa- Tēvs pameta mammu kad man bija 9 gadi. Reāli.....mate palika ar 3 bērniem....viena. Jaunākajai māsai bija tik pāris mēnešu. Vectēvs jau kādus gadus septiņus ir zem zemes. Sanāk ka šī vieta tagat ir manā ziņā.
Viņš- Kā to saprast.....TAVĀ ziņā????
Viņa- Vectēvs šo ezeru tīrija, kārtoja lai tas neaizaugtu. Tā kā neesmu tur bijusi vairāk kā septiņus vai pat astoņus gadus.....neesmu pārliecinata vai tur maz būs iespējams tikt klāt.
Viņš- Gan jau ka būs labi, es domāju ka nav tik traki kā tu stāsti.....
Nu mēs bijā tikuši līdz vietai kur parasti vectēvs atstāja savu mašīnu...kad ieraudziju kā tur izskatās.....man palika skumji ap sirdi.....bet es neko neteicu...varēja tikai manīt, kā pār vaigu nobirst asara... No paša sakuma gāju pati, lai aizvstu līdz īstajai vietai, bet man nācās pārvarēt daudz šķēršļus ar savu klibo kāju.... Neskaitāmi no krituši koki, milzīgi paparšu puduri kas sniedzās līdz padusēm.....īsti neredzot ceļu sem kājām....un visādi pa zemi lienišie augi kuros pinās kājas...
Nolēmu apsēsties uz kādu nokritušo koku....jo ļoti sāka sāpēt kāja...lai atpūtinātu to uin atvilkt elpu... Bet viņš mani pacēla uz rokām....
Viņš- Es tevi nesīšu, bet tu saki kur jāiet!!!...
Viņa- Tu mani neaizneesīsi ar visam somām. Tālāk ir daudz ūdens un šķēršļi kuriem pāri var tikt tikai lecot.......vai bispār var tikt pāri.....!!!!!!!
Viņš- Nekas....gan jau ka tiksim pāri....
Un tā mes devāmies cauri visiem brikšņiem kas bija ceļā...tai pašā laikā apkārt valdīja sajūta ka mēs būtu džungļos.....dažādas putnu skaņas....ūdens šļaksti....vēja šalkoņas...daudz un dazādi ziedi kas auga vis apkārt....tā smarža bija vienreizēja..... vienu brīdi pieķērui sevi....biju iegrimusi domās....pēkšni sapratu ka tuvojamies vietai kur jābūt izmītai taciņai....kurai pari liecas milzīgs koks, izveidojo arku tai pāri....
Viņa- Te ir bedre kurai....... Ak velns.....Tasd ūdens ir auksts.....
Tā mēs radāmies ezera malā....dziļā akacī....kamēr mēs izkārpījāmies laukā....bijām cauri slapji un mazliet ar dubļiem.....Izlemām doties atpakaļ mājās....kamēr lēnā garā tikām līdz masīnai....bijām jau pārsaluši...
Pats interesantākais bija tas......viņš novilka visas savas slapjās drēbes.....visas.....un aplika sev apkārt mazu dvieli......es pat teiktu ka tas bija roku dvirlis....knapi apsedza viņa dibrnu.... Nu es izdarīju ta pat.....tikai man bija vasaras lakats....tas mani apsedza pilnībā....ja neskaita top ka viņa bija gandrīz caurspīdīga...... Visas slapjās drēbes un mantas sametām mašīnas aizmugurē un braucām mājās.
