NO CILVĒKA UZ RADĪBU

3.daļa "JAUNĀS RADĪBAS, JAUNI DRAUGI"

Kad es izgāju ārā. Mani sgaidīja kāda jauka īsa auguma meitenīte.
Viņai bija rozā gari mati un virs galvas kapuce ar kaķīša auztiņām. Viņai bija aste. Balta ar rozā galiņu.
Es nebiju pārvērtusies par savu zvēru... Mans simbols - trusis.
Mazā meitene pielieca galvu un drebot nedroši atkāpās mazu solīti atpakaļ. Man bija sajūta, ka viņa tulīt aizmuks prom!
Es - "Ummm... Sveika!"
? - "A.. S - sv - sveika...."
Viņa to pateica tik ļoti klusu un nedroši, ka es knapi sadzirdēju.
Es - "Kaut kas noticis?"
? - "E-es neesmu redzējusi tevi šeit... Un tajā skaitā... Kā cilvēku...."
Es - "Un kas tur tāds, ka es staigāju šādi? Tu jau ar esi cilvēka formā!"
? - "A... E.. Nu......"
No viņas aizmugures parādījās tā balti rozā aste. Viņa novilka kapuci un tur bija nelielas baltas kaķa austiņas. Pie reizes to kapuces ēnas parādījās viņas seja. Viņai bija lielas rozā acis un roku vienā ķepiņas. Nevarēju saprast kas ir viņas ierocis... Man ir koka nūjas kuras ir piekabinātas pie muguras, bet viņai nevarēju neko saskatīt.
Es - "Ou.....nu... Labi, jebkurā gadījuma... Kā tevi sauc?"
? - "Sofija, draugi mani saukā par Sofi. Un tevi?"
Es - "Mani sauc Mika!"
Sofa - "Mika... Tu esi tikai cilvēks.... Ko tu te dari un kā tu te noļuvi?"
Es - "Pirmkārt, es neesmu TIKAI cilvēks. Orkārt, skaties!"
Es pārvērtos
Sofa - "Skaidrs... Tad tu esi tā izredzētā kura ieguva truša simbolu."
Es - "Izredzētā?"
Sofa - "Nu jā... Simbolu ir daudz! Bet ne visi pie viņiem tiek... Un tikai daži... Izvēlas izredzētos kuri palīdzēs cīņās ar dēmoniem"
Es - "Ir vel kādi? Nu tādi kā mēs."
Sofa - "Radības? Jā ir vel daži! Ejam es tev parādīšu viņus!"
Mēs gājam uz pa ciemu. Viņš bija pārpildīts ar visādiem meža zvēriem. Mājas bija no salmiem, koka, ķieģeļiem vai lapām. Mēs piegājām pie nelielas mājiņas no salmiem un zariem. Sofija pieklauvēja pie durvīm. Bija tāda sajūta, ka tulīt tā māja nomruks. Ar lieliem trokšķiem, zvīkšķiem, kritieniem un kaķu šņākšanas kāds atvēra durvis. Tas bijā zēns. Par kādiem 80cm garāks par Sofiju.
Sofa - "Iepazīsties ar manu vecāko brāli - Jeimsu! Viņa simbols ir zivs. Ierocis - bumerangs. Stihija - Ūdens.
Es -" Stihija? Man nekas nav par to teikst... "
Sofa -" Katrs par viņu uzzin pats, pareizajā laikā un vietā. "
Es -" Un kāda ir tava? "
Sofa -" Uguns! "
Jeims - "Tātad tu esi tā jauniņā?"
Viņš bijā ļoti piemīlīgs un skaists. Viņam bija koši zilas acis un brūni mati.
Es - "Jā!"
Viņš skatījās uz maniem matiem. Nu nav brīnums! Viņi ir zili...
Sofa - "Labi mēs iesim, es vēlos iepazīstināt Miku ar pārējām Radībām."

Sofa mani aizvilka, burtiski aizvilka, dziļāk ciemā.

"Džon! Šurp! " Sofa kliedza kādam zēnam nedaudz tālāk.

Puika paskatījās uz mūsu pusi un pasmaidīja. Viņš pienāca tuvāk.

"Čau Sof, " Zēns ielūkojas manī, "un? "

Es biju 'aizmigusi' un atslēdzos no realitātes. Viņam bija čirkainkastaņbrūni mati. Tie bija diez ko gari un tie bija zemajā astē. Viņam bija brūnzaļas acis un vasaras raibumi. To bija ļoti daudz un viņi bija izmētāti pa zēna seju gluži kā zvaigznes. Viņam bija zaļš džemperisdžemperis un melni džinsi.

Ja godīgi viņš neizskatās ne pēc kāda dzīvnieka vai kā tāda.

Es atdzimu atpakaļ realitātē. "Hm? Piedot, es tevi nedzirdēju"

"Kā tevi sauc? " Viņš uzprasīja.

"Mika"

"Jauks vārds. Esmu Džons, bet tu noteikti jau dzirdēji. " Viņš pasmējās ne daudz.

Es uz viņu lūkojos vēl nedaudz, kamēr gaisā līdzinājās neveikls klusums.

"Kāds ir Tavs simbols? " Es izjaucu neveiklo klusumu.

"Man tāda nav. Esmu mediķis. " Viņš atbildēja.

"Mmm, skaidrs" Es piebildu un nolūkojos uz īso meiteni stāvam man blakus. Tad es pastījos atpakaļ.

Kā viss šis beigsies?

YO!
Eh- nepievēršam uzmanību rakstības stilam sākumā un beigās okay? Super!