Vai atceraties kà es teicu, ka gribu tur noklùt atpakal?
Es vēl jo projām gribu! Šī apkārtne man krīt uz nerviem. Te nenotiek nekas neparasts un man tas nepatīk. Tur bija labāk...
Es ienīstu skolu. Tur visi bļaustās un trako, un ārdās , apsaukaājas, kaujās... man tas ir apnicis, es eju atpakaļ. Cerams, ka neatgriezīšos...
Es beidzot esmu nokļuvusi mājās no garās dienas skolā. Mājās... vai es vēlos tas saukt par mājām? Te ir kaut kas, ko es neesmu teikusi nevienam un atī neteikšu. Tas ir pārāk sāpīgi.
Es izvelku atslēgas no savas sarkanās pāri plecu skomiņas mazākās kabatiņas un atslēdzu durvis.
Ieeju tukšajā ēkā, aizverot durvis aiz sevis un aizlēdzot tās. Es aizeju uz savu istabu un izvilku to nelielo akmeni.
Izdaru visu, ko vajag un esmu jau manās īstajās mājās...
((Lmao man vnk ir tāds slinkums visu rakstīt, Sorry
ŞİMDİ OKUDUĞUN
NO CILVĒKA UZ RADĪBU
MaceraMika ir parasta 13 gadīga meitene kuras dzīve mainās tikai viena hobbija dēļ! Lasīt akmeņus! Viņas dzīve pārvēršas par īstu sapni♥️♥️♥️
