Stāsts ir par zēnu kurš ir pārvācies uz jaunu valst, pilsētu, māju... Tam seko arī jauna skola, draugi, mājdzīvnieki,
Simpātījas...... Tačut viņš satiek savu bērnības labāko draudzeni ar kuru bija kaimiņa jau kopš piedzima. Emma, ir meit...
Džeiks:Nu ko esmu klāt, jaunas mājas! Es noliku visas mantas un uzkāpu augša uz otro stāvu apkatīt savu istabu. Man istaba ir...... KOLOSĀLA, ES VIŅU DIEVINU! Jā es biju diez gan priecīgs..... Es nokāpu lejaā lai paņemtu mantas un uznestu tās augšā. Nesu es ik pa kastei. Vēlāk man vecāki un vel divi vīrieši palīdzēja uznest mēbeles. Kad vis bija gatavs es ar savu dvīņu brali nolēmām iedalīt istabu, bet tad pārdomājām. Es apsēdos uz vienas vietiņas pie loga
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
Tās mantas ir mums no bērnības un mēs nevaram tās izmest ārā. Vēlāk bija jau vakars mēs izdarījām visu ko vajag un devāmies gulēt. No rīta es piecēlos pirmais tieši 5 no rīta. Tas bija dīvaini, jo parasti tieši ES esmu tas ko nevar pamodīnāt. Es mēģināju aizmigt, bet bezjēgā. Es saģerbos
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
Devos uz vannasistabu. No sākuma nevarēju viņu atrast, bet beigās atcerējos kur atradās musējā ar brāli vannas istaba. Es iztīrīju zobus, saķemēju matus kad pastījos spogulī redzēju sevi, to pašu brūnmataino ar zaļam acīm zēnu. Aizgāju uz virtuvi. To gan es atradu ātri. Es uzcepu pankūkas visai ģimenei. 6 piecēlās vecāki ar brāli. Viņi bija šokā par to ka ES visu paspēju izdarīt. Stundas sākās 8:00 tpe man bija vel 2h. Pāēdu pankūkas un izdzēru tēju. Nekas īpaš. Pagāja vel laiks. Mēs aizbrauc uz skolu. Mēs tikām līdz klasei un atvadījāmien no vecākiem. Tad mēs ar brāli katrs aizgājām iz savu pusi. Es piegāju pie skolotājas un paprasīju kur man sēdēs. Skolotāja: Sēdi tur ceturtajā solā vidējaja rindā blakus Emmai. Džeiks: Okay Es apsēdos un redzēju kā mans brālis pieiet pie skolotājas. Viņi runā un tad skolotāja pastās uz manu solu. Es izvilku telefonu un spēlēju spēles. *hmmmm... Emma? Ai ne tā noteikti nav tā! Turmklāt uz pasaules ir daudz Emmu* Kad es atkal pacēlu galvu mans bračka sēdēja man priekšā. Viņš pagriezās. Aleks: Opa, tomēr noliki to ķieģeli! Džeiks: Aizveries! Pac ķieģelis! Noskanēja zvans. Kabinetā ieskrēja dažas meitenes viena no viņām apsēdās man blakus. Skolotājas vel nebija kabinetā. Visi runāja un es vienīgais kā daunis sēdēju un siti pa pauri brālim. Labi ne es vnk sēdēju. Emma: Sveiks, tu esi jauniņais ja? Es esmu Emma. Es pagriezos un atbildēju Es: Ja es esmu jauniņais nu viens no viņiem mani sauc.... Emma mani pārtrauca Emma: DŽEIK?! Mans bračka pagriezās un ieraudzīja Emmu ar izbrīnītu seju Es: Pag paga..... Emma? Aleks: O čau Em! Emma: Aleks, tu arī esi te!!! Nevar būt! Emma mani apkampa un piespieda klāt. Neviens neko neredzēja, jo visi bija izņemti ar savām sarunām. Tad viņa mani atlaida. Pēc kādām 14 secundēm ienāca skolotājs......
