Viņa

4. Vārdi, kas sāpina...

Madness is like a gravity
All you need
Is a little push

^-^

Rīts pienāca ātrāk, kā es to vēlējos. Atvērusi acis es ieraudzīju Henriju, kas gulēja un blakus viņam atvērtu portatīvo datoru, kas nu jau bija gaidīšanas režīmā. Es centos tikt laukā no gultas nepamodinot manu guļošo princesi, tā es saucu draugu katru rītu, kad viņš bija palicis pie manis pa nakti. Veiksmīgi tikusi laikā no gultas es devos uz vannasistabu. Bēšais sienas pulkstenis ,kas nezināmu iemeslu dēļ atradās manā vannasistabā, rādīja, ka pulkstens ir piecas minūtes pāri sešiem. Salīdzinājumā ar Henriju, es biju rīta cīrulis, ja tā var teikt. Es agrāk nebiju tāda, varēju nogulēt visu dienu un pēc tam klausīties māsas pārmetumos, ka noguļu visu dienu, dienu, kurā es varēju izdarīt lielas lietas, ja gribēju. Bet laiki ir mainījušies. Nu es ilgāk par septiņiem nespēju pagulēt...murgu dēļ. Un ja pat murgi mani nemocīja, piemēram, kā šonakt, organisms jau bija pie tik agras celšanās pieradis. Es ātri nomazgājos, saģērbos, vēlreiz noskaloju seju, uzklāju kosmētikas kārtiņu un devos lejā uz virtuves pusi, atstājot savu guļošo princesi tur pat gultā.

Ienākot virtuvē mani jau sagaidīja Alvīne un mani mīļie vecāki. Neko nesakot es apsēdos krēslā un sāku skatīties sava telefona ekrānā.

"Un kur labrīt, jaunā dāma?", mana māte pacēla acis no savas dokumentu mapes un skatoties uz mani ar nicinošu skatienu jautāja.

"Ak jā! Labrīt Al, kas būs brokastīs?", es jautāju paskatoties uz mājkalpotājas pusi.

"Labrīt, Evansas jaunkundz. Brokastīs būs omlete ar dārzeņiem, bet ja to nevēlies varu piedāvāt to pašu, ko ēd kundze.", Alvīne sacīja un uzsmaidīja.

"Nē, nē, ēdīšu omleti", es atbildēju un uzsmaidīju Alvīnei.

"Zini,. Tev ir arī vecāki.", māte nu jau dusmīgākā tonī sacīja.

"Vecāki, kas no manis cenšas izspiest pēdējās saprāta pazīmes? Jā,paldies, ka atgādināji,bet es zinu", es atbildēju un veltīju neīstu smaidu.

"Zoja! Nerunā tā ar māti!", iesaucās tēvs un uz brīdi pacēla acis no datora, bet nākamajā tās jau atkal tika vērstas ''kastītē'', kuras vērtība bija vairāki tūkstoši.

"Nesāksim kašķi no paša rīta", māte ievilka dziļu elpu cenšoties nomierināties, " Tev jau Alvīne pateica par šo vakaru?" Es neatbildēju, vienkārši piekrītoši pamāju ar galvu.

" Tas labi. Nerunāsim aplinkus, Tev būs jāsavaldzina mūsu konkurentu dēls", māte sacīja un viņas balss kā jau vienmēr bija ļoti salta.

"Un Tu domā, ka es to darīšu?", es sarkastiski pajautāju.

"Es zinu, ka Tu to darīsi", māte triumfējoši sacīja. Tālākās divdesmit minūtes telpā valdīja klusums, līdz es paēdusi izdomāju doties augšā uz istabu.

''Es piedalos'', noteicu ceļoties no krēsla.

''Šodien uz skolu Tu neiesi! Tev jātaisās!'',māte ierunājās pat nepaceļot acis no savas dokumentu kaudzes.

''aha'',es klusām noteicu ejot laukā no virtuves,''mana māte mani uzskata par mauku, jauki''

''Nē, tikai par vieglas uzmanības sievieti!'',māte iesaucās.

''Viens un tas pats!'',es atsaucu pretī ejot augšā pa kāpnēm.

Atverot savas istabas durvis es sapratu, ka Henrijs ir pamodies. Puisis pamanījis, ka esmu atpakaļ pagriezās un manu pusi un norūca:'' Tik....fucking...agrs.''

''Septiņi. Nav nemaz tik agrs.'',es noteicu un ielecu savā gultā.

''Tieši tā! Ir septiņi! Es taču vēl gulējis būtu!''

''Un pēc tam čīkstētu, ka atkal skolu nokavēji'',es noteicu un mēs abi iesmējāmies.

''Nu gadās'', Henrijs novilka.

" Tikai Tev",es piebildu un Henrijs man parādīja vidējo pirkstu.

"Es šodien nebūšu", pēc neilga klusuma brīža es noteicu.

"Atkal kaut kāds bad girl gājiens? Velns parāvis, Zoja! Kā es bez Tevis izdzīvošu?"

"Ne šoreiz. Mutere grib, lai es tajā pasākumā savaldzinu viņu konkurentu dēlu, un redz man esot jāpaliek mājās lai sataisītos... blā blā blā, sviests"

"Šausmas! Un Tu jau to nemaz neizbaudīsi, nemaz",Henrijs diezgan sarkastiski noteica. Izskatījās, ka puisis bija dusmīgs, un man tas nepavisam nepatika.

"Bumbulīt, tā būs tikai viena diena.",es noteicu, ejot tuvāk puisim.

"Nejau tas mani kaitina! Jā, mana dzīve skolā ir niecība bez Tevis, bet...Zoja! Man apnīk tā Tava attieksme pret cilvēkiem! Tā piedauzīgā uzvedība! Es zinu, ka Tu neesi tāda! Es gribu atpakaļ to Zoju, ko iepazinu! To Zoju, kas mani aizstāvēja pirms daudziem gadiem, kad visi manu seksualitāti uzskatīja par kaut ko briesmīgu! To Zoju, kas ar visu savu sirdi un dvēseli centās padarīt savu māsu laimīgu nogremdējot to daļu, ļauno daļu sevī, darot tikai labu...",Henrijs pilnā balsī kliedza. Es melotu, ja censtos apgalvot, ka puiša izkliegtie vārdi nedūra sirdī.

"Aizmirsti to Zoju, ko pazini pirms vairākiem gadiem! Viņas vairs nav! Tā , kā Tu to sauc, labā daļa manī nomira kopā ar Lēnu!", es kliedzu pretī. Iestājās pretīgs klusums. Es jau sāku nožēlot savus izteiktos vārdus, savas izvēles, bet bija jau par vēlu, mūsos abos plosījās dusmas, kuras spēja aizgaiņāt tikai laiks. Henrijs kādu brīdi nosēdējis klusumā savāca savas mantas un vienkārši izgāja pa durvīm.

Aizcērtoties bēšajām koka durvīm manas acis piepildījās ar sāļām nožēlas pilnām asarām. Ja neskaita Alvīni, kas mani pazina jau no zīdaiņa vecuma, Henrijs bija mans vienīgais tuvais draugs, tādēļ tie brīži, kad mēs pamatīgi sastrīdējāmies, nežēlīgi sāpēja. Es zināju, ka viņam nepatīk mana attieksme pret citiem, bet es nebiju domājusi, ka viņā ir sakrājušās tik daudz dusmas pret mani. Ja vēl pirms knapi pusstundas es ienīdu mātes plānu, tad tagad jau es to mīlēju. Laiks mājās dos mums abiem iespēju atpūsties vienam no otra un es spēšu uz kādu laiku aizgaiņāt atmiņu jūru, kas strīda dēļ vēlējās atgriezties.