Viņa

3. Neflirtē, sieviete!

We all are in the same game
Just different levels 
Dealing with the same hell
Just different devils

  ^-^  

Zojas POV

Pēc atgadījuma gaidenī es mierīgi devos uz nākamo stundu. Šī nebija pirmā reize, kad puisim radās vēlme mani nogalināt. Tikai nekad viņš to nespēja izdarīt. Lai arī cik draudīga dūre un muskuļi viņam nebūtu, puisis vienmēr bija un paliks gļēvulis. Viņš domāja, ka kādu dienu es pametīšu Luisu un savus paradumus viņa dēļ. Bet tās bija tikai un vienīgi viņa ilūzijas. Man nebija pat prātā doma viņa dēļ ko tādu darīt. Tādi gļēvuļi kā viņš nespēja man būt kas vairāk par rotaļlietām. Patiesību sakot, neviens nespēja.

Diena beidzās ātrāk kā biju domājusi. Pašlaik es atrados blakus Henrijam un mēs kopā devāmies laukā no skolas. Mums pēc skolas bija ieplānots mazliet pastaigāt pa veikaliem un pēc tam uzrīkot filmu vakaru. Lielākajai daļai vīriešu kārtas pārstāvjiem veikali un viss kas saistīts ar iepirkšanos riebās, bet Henrijs bija citādāks. Puisis mierīgi varēja stundām ar mani izstaigāt visus iespējamos apģērbu veikalus un pat nečīkstēt, ka maisiņi ir par daudz vai ka uz kājām jau ir uzmetušās tulznas no lielās staigāšanas. Nē nu protams, ik pa laikam viņš iečīkstējās, kā jau bērnišķīgam cilvēkam pienākās, bet tas vairāk bija humorā nevis domāts nopietni.

" Redzēji jauniņo?", puisis jautāja atverot man durvis un gaidot kamēr es iziešu caur tām. (mums ir spoks ^•^)

"Kuru no visiem?", es atbildēju ar pretjautājumu ,kad mēs bijām iznākuši no skolas.

"Gab..... Gabriēls....Ross. Jā, Gabriēls Ross. Tā laikam bija." Henrijs centās atcerēties puiša vārdu. Ja kāda lieta viņam nepadevās, tad tā noteikti bija lietu atcerēšanās. Viņam nebija tā pati labākā atmiņa, bet ja kaut kas bija patiešām svarīgs puisis no visas sirds centās to atcerēties. Es melotu, ja teiktu, ka viņam nesanāca.

" Nekas īpašs", es atbildēju.

" Tā jau Tu vienmēr saki, tikai pēc pāris dienām manām ausīm pieklīst ziņas, ka viņš un Tavs ķermenis ir shareojuši vienu skapītī vai labākajā gadījumā- viņa gultu.", Henrijs teica un mēs abi iesmējāmies.

"Nu nav jau tik traki", es atkal centos izlikties par mis pareizību, bet šoreiz tas nebija lai kaut ko glābtu. Tas vairāk bija sarkasms, kas manī mita.

" Tieši tā! Ir vēl trakāk! Es pat sev normālas attiecības nevaru atrast, jo ar visiem simpātiskajiem ģīmīšiem Tu jau esi pabijusi"

"Meklē kādu, kas nav simpātisks. Varbūt nebūs tik gļēvulīgs", es atbildēju un paskatījos uz puisi, kas nu jau uz mani skatījās ar "Tu to nopietni?" skatienu.

"No offence, bet nē, nebūs. Tas nav interesanti", ja puisis sava sakāmā sākumā izklausījās nopietns, tad beigās viņa seju rotāja plats smaids. Tas pierādīja to, ka viņš to nedomāja nopietni. Es Henri pazinu ļoti labi un zināju, ka puisim galvenā ir cilvēka sirds nevis izskats, lai arī abi divi kopā arī nebūtu slikti.

"Piedod", es atvainojos, jo patiešām manis dēļ puisim bija grūti atrast kādu, "Bet manai aizstāvībai, neviens mūsu skolā nav pelnījis Tevi. Tu esi pārāk ideāls."

"Pfff, es to jau zinu. Neviens ārpus skolas nespēj pretoties šitam ģīmītim", puisis atbildēja ar smīnu un sejas. Man viņā fascinēja tas, ka viņš nekaunoties spēj sevi nosaukt par skaistu. Reti kurš mūsu vienaudzis to spēj izdarīt. Visi tikai seko neiespējamiem modes ideāliem, kas pazemina viņu pašvērtējum uz visiem simts. Henrijs nekad nav to darījis. Viņam bija savs stils, domāšana un vienaldzība pret to, ko par to domā pārējie. Viņš tā jutās labi un tas bija galvenais.

"Tieši tā!", es noteicu un iepliķēju puisim pa pakaļu.

"Neflirtē, sieviete!", Henrijs noteica un mēs abi smejoties devāmies uz lielveikalu.

"Sencis atkal zviegs, ka visu naudu ar Tevi iztēreju", Henrijs sacīja, kad mēs nācām laukā no otrā lielveikala.

"Es taču varēju Tev nopirkt. Zini, ka man nauda nav problēma"

"Nē, nē un vēlreiz nē! Es jau pārāk daudz dzīvoju uz Tava rēķina"

"Nedzīvo gan. Uzskati to par draudzīgu izpalīdzēšanu."

"Nop, nebūs! Es labāk paklausīšos stundu garu lekciju par naudas taupīšanu , kā vēl kaut ko pieņemšu no Tevis'', Henrijs noteica un uzsmaidīja savu piemīlīgo smaidu. 

''Sveika, Alv'',es sasveicinājos ar mūsu mājas galveno mājkalpotāju, manu bijušo auklīti, ieejot ar Henriju mājās.

''Labvakar, Zo...Evansas jaunkundz'', Alvīne, mūsu mājkalpotāja, sacīja maisot mērci, as atradās uz pannas. 

''Mani vecāki ir mājās, ja?'', es jautāju, bet atbilde bija jau paredzama. Alvīne mani par jaunkundzi sauca tikai tad, kad kāds no vecākiem bija mājās. Viņi uzskatīja, ka starp priekšnieku un padoto nedrīkstēja būt jebkādas draudzīgas attiecības, lai gan abi ļoti labi zināja, ka Alvīne mums ar Lēnu bija kā vecākā māsa, kaut vai sieviete sen jau bija pieaugusi. Viņa nevarēja radīt bērnus, tāpēc ļoti priecājās, ka mums viņa bija tik tuva.

''Tikai jūsu tēvs, jaunkundz. Ja nemaldos, kundze sacīja, ka viņai ir kaut kāda biznesa konference, bet konkrēti nespēšu pateikt. Viņa sacīja, ka uz vakariņām iespējams būšot atpakaļ, bet jūs jau ziniet cik kundzei saspringts grafiks.'', Alvīne sacīja.

''Jā, es zinu'', es noteicu un paskatījos uz Henriju,kas klusām stāvēja pie durvīm un vēroja mūsu ''jauko sarunu''.

''Ak jā, gandrīz aizmirsu! Evansas kundze lika jums pateikt, ka jums rītvakar ir jādodās kopā ar viņu uz kaut kādu pasākumu. Jums esot jāsaģērbjas pieklājīgi. Pārējo kundze pastāstīšot vēlāk, pie vakariņu galda vai brokastu laikā, kā nu sanākšot''

''Labi, paldies, ka pateici, Alvīn'', es sacīju velkot Henriju uz savu istabu.

''Velns parāvis! Viņa nekad neliks man mieru? Kā var nesaprast, ka es nekad nebūšu Lēna! Nekad! Man riebjas tie sasodītie pasākumi! Tā ir viņu dzīve, ne mana!'', es sacīju ejot no viena istabas stūra uz otru.

''Gan jau nebūs tik traki'', Henrijs ieslēdzis manu portatīvo datoru mēģināja mani mierināt.

''Būs vēl trakāk! Gan jau atkal centīsies no manis pataisīt kaut kādu ideālo princesīti!''

''Sirsniņ, nomierinies. Viss būs labi. Ja nu kas, es Tev izglābšu. Bet tagad Tu nāksi skatīties filmu un būsi tā pati bezrūpīgā Zoja, par kādu Tevi uzskata citi'', Henrijs sacīja pabīdoties tā, lai uz gultas būtu arī man vieta.

''Tev taisnība. Ko gan es bez Tevis darītu?''

''Domāju, ka Tu pašlaik atrastos tā jauniņā gultā'', Henrijs sacīja ieslēdzot filmu.

''Iespējams...''