Viņa

5. Ross.

Memories are dangerous things.
You turn them over and over,
until you know every touch and corner,
but still you'll find an edge to cut you.

^-^

Atlikušo rīta daļu es pavadīju dušā. Karstajam ūdenim slīdot pāri manam kailajam ķermenim es sāku aizmirst par Henrija izkliegtajiem vārdiem. Tas, ko viņš pateica patiešām sāpēja, bet es nedrīkstēju puisim pārmest par šīs tēmas pacelšanu. Pašam puisim jau arī sāpēja. Mums visiem sāpēja, tikai neviens to neizrādīja. Mēs visi pēc bērēm turpinājām dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Tā it kā eņģelis, ko pats svētais mūsu priekšā bija nolicis, nebūtu miris tik mokošā nāvē. Tā it kā tā nebūtu bijusi mūsu visu vaina. Pateikšu noslēpumu. Cilvēki domā, ka spēs aizbēgt no soda par savu nodarījumu, bet tas ir neiespējami, ja uz Tavas sirdsapziņas ir vissvētākā cilvēka nāve. Un es pati personīgi parūpēšos lai visi, kas pie notikušā ir vainīgi, saņemtu savu pelnīto sodu. Agrāk vai vēlāk, bet visi jutīs to pašu, ko juta mūsu visu eņģelis. Tajā skaitā arī es, jo arī es neesmu nevainīga pie pagātnes notikumiem. Un tieši tas sāp visvairāk.

Izlīdusi no divu stundu ilgas dušas, es apliku piparmētru zaļu krāsas dvieli ap savu mitro ķermeni un devos uz gultas pusi. Līdz vakaram bija palikušas vairākas stundas un man nemaz nevajadzēja tik daudz laika, lai sataisītos, bet mātes pavēle ir pavēle... tā it kā es tās kādreiz klausītu.

Pašlaik ir seši vakarā un es vēl pēdējo reizi aplūkoju savu apģērbu. Tā kā mans uzdevums bija savaldzināt vecāku konkurentu atvasi, tad biju izvēlējusies garu, samtaini sarkanas krāsas kleitu, kas manā ķermenī izcēla visas pareizās vietas. Varbūt pēc mātes standartiem šī kleita ir mazliet par piedauzīgu tāda tipa pasākumiem, bet pati vainīga, ka deva man tādu uzdevumu.

Vēl pēdējo reizi piekārtojusi kleitu, es lēnā gaitā devos pa kāpnēm uz parādes durvju pusi. Tur jau mani gaidīja mana māte, kuras seja jau bija koši sārta no dusmām. Viņa mīlēja kārtību un kavēšanās tajā neietilpa, bet tieši es biju tā, kas ieradās 15 minūtes pēc norādītā izbraukšanas laika. Brīdī, kad teicu, ka man nevajag daudz laika lai sataisītos, es nemeloju. Es mierīgi varēju paspēt un pat būt kaut vai stundu agrāk, bet es mīlēju redzēt savas mātes dusmu pilno seju.

"Tu kavē", māte noteica un viņas balss atkal bija salta. Brīžiem likās, ka tas ir vienīgais tonis, kādā viņa spēj runāt.

"Ja?",es sarkastiski pajautāju un uzsmaidīju.

"Es zinu, ka Tu to dari speciāli", māte noteica un mēs klusumā devāmies uz mašīnu.

Ieejot lielajā namā, kas no ārpuses izskatījās ka mūsdienīga pils, manas ausis uzreiz pārņēma patīkama klasiskā balles mūzika. Visur apkārt dejoja pāri no augstākās sabiedrības un pie galdiņiem sēdēja vairāki biznesa partneri un apsprieda viņuprāt ļoti nozīmīgas tēmas. Šādas baļlu tipa viesības šeit notika bieži, tikai mātei reti kad bija laika atnākt un tēvu viņa neņēma līdz, jo tam prātā bija tikai viņa pāris tūkstošus vērtā kastīte. Māte laikam ieraudzījusi savus konkurentus lēnā gaitā gāja uz viņu pusi ,mani velkot līdz.

"Evansas kundze, tad beidzot arī jūs šeit esat. Domājam jau, ka nebūsiet.", Kāda maiga sievietes balss ierunājās.

"Piedodiet par kavēšanos. Sanāca neliela aizkavēšanās ar kleitu izvēli. Nu jūs jau ziniet kā sievietēm sanāk...", mana māte samākslotā tonī sacīja.

"Skaistām sievietēm viss piedodams", kāds vīrietis ierunājās. Viena no lietām ,kas man šajos pasākumos riebās bija tā prastā flirtēšana. Visiem bija vienalga vai cilvēks ir precēts vai nē, vai ar bērniem vai dzīvo savā lielajā mājā viens kopā ar desmit resniem runčiem. Ja Tu biji bagāts, visi vēlējās Tavu pakaļu laizīt ar glaimiem un flirtu.

"Laikam jau ir jāiepazīstās kārtīgi. Gabriēl, dēliņ, atnāc uz mirklīti.", Sieviete ar maigo balsi iesaucās un nākamajā brīdī jau viņai blakus stāvēja...Ross...Ko pie velna viņš šeit dara? Izskatās, ka es šeit nebiju vienīgā izbrīnītā, jo brīdī, kad puiša acis ieskatījās manējās, tajās varēja redzēt lielu šoku un nesaprašanu.

"Tātad, mani sauc Natālija, šis ir mans vīrs Deivs un šis mūsu vienīgais dēls- Gabriēls. Mums ir liels pagodinājums beidzot jūs satikt. ", Natālija iepazīstināja mūs ar savu ģimeni un manā sejā parādījās viegls smīns par Rosa sejas izteiksmi.

"Airisa un šī ir viena no manām dvīnēm- Zoja", manas mātes balss vēl joprojām bija salta. Viena no viņas dvīnēm-es savās domās atkārtoju.

" Un kur tad ir otra dvīnīte? Būtu tik piemīlīgi redzēt abas kopā.", Natālija tik mīlīgā balsī teica un mana sirds sažņaudzās dēļ tā. Jā, mēs patiešām izskatījāmies piemīlīgi kopā...Izskatījāmies.

Pirms mana māte spēja ko pateikt es ierunājos: " Lēna ir Anglijā. Viņai tur ir labdarības pasākums... Viņa palīdz veciem ļaudīm un tamlīdzīgi. Diemžēl nebūs šeit vēl ilgu laiku." Mana māte uz mani paskatījās ar jautājošu sejas izteiksmi un viņas acīs varēja redzēt skumjas. Lai arī cik salta nebūtu manas mātes dvēsele, viņa vienalga skuma pēc savas otras meitas.

"Ak, cik žēl. Gribējās redzēt jūs visus kopā, bet nu labdarība ir ļoti jauka lieta. Pasaulē vajadzētu vairāk tik jauku un nesavtīgu cilvēku, kas vēlas palīdzēt. It īpaši no šīs sabiedrības.", Natālija ar mazliet skumjāku balsi, kā iepriekš, noteica. Nākošās 10 minūtēs es ar Rosu klusējām, kamēr mūsu vecāki apsprieda bizneda lietas. Izskatījās, ka viņi tagad būšot biznesa partneri, bet pēc tā, kā māte viņus aprakstīja mašīnā es nopratu, ka viņai pat prātā nav sadarboties tā, kā ir iecerējuši Rosi. Mana māte kārtējo reizi kā tāda čūska aprīs dzīvu savu medījumu un pat nedomās par to, kas sekos ar viņiem tālāk. Šoreiz viņas upuris ir Rosu ģimene.

"Tātad, rīt es sazināšos ar savu sekretāri un....",mana māte teica, bet es viņu pārtraucu. Patiesību sakot, es vienkārši devos uz balkona pusi, tikai mana māte uzskatīja to par sevis pārtraukšanu.

"Zoja, kur Tu tagad dodies?", Mana māte centās runāt tā, lai izklausītos, ka viņai rūp.

" Aiziešu paelpot svaigu gaisu",es noteicu un neatskatoties gāju uz priekšu.

Atvetot baltās, stiklotās durvis manām acīm pavērās ideāls skats uz dekoratīvo dārzu, kurā bija desmitiem izgreznotu dekoratīvo krūmu un krāšņu augu, kas auga visu gadu. Aiz dārza atradās liels, biezs mežs, kas tikai papildināja brīnišķīgo skatu. Es dievināju dabu. Tā bija viena no lietām, kas mani piesaistīja jau kopš pašas bērnības. Viena no retajām lietām, ko es nemainīju sevī pat pēc tā, kas notika pagātnē.

Piegājusi pie balkona margām es ar elkoņiem uzspiedos uz tām. (Ko es tikko uzrakstīju?) Tā kā laukā bija agrs rudens un tuvojās nakts,manu ķermeni apņēma vēss, bet jauks rudens vējiņš. Šādi es turpināju izbaudīt skatu, līdz manu mieru iztraucēja durvju čīkstoņa. Es pagriezos pret tām cerot, ka neviens mani negrasās saukt iekšā. Kaut vai laukā jau bija diezgan tumšs, es vienalga spēju saskatīt puiša kastaņbrūnos matus un okeāna zilās acis, kas visu šo vakaru vēroja mani. Ross.