Viņa

1. Nepieskaries man!

You left in peace, left me in pieces /Selena Gomez/

^-^

''Zoja, kāpēc Tu man to atkal nodarīji?'', Luiss savā nožēlojamajā balsī jautāja viņa acīm paliekot stiklainām. Es neko nesakot ieslidināju roku puiša biksēs. Šī nebija pirmā reize, kad puisis bija uzzinājis par manu ''krāpšanu''. Vārdi nekad nepalīdzēja. Es ļoti labi zināju, ka manas darbības puisi uzbudina un es nekautrējoties izmantoju šo vājību pret viņu. Luiss, kā to pārējie nejēgas uzskatīja, bija mans puisis apmēram divus gadus. Patiesību sakot, viņš nebija nekas vairāk, kā mana mazā rotaļlieta ar ko paspēlēties un pēc tam izmest mēslainē. Daudzi puisim centās ieskaidrot, ka es neesmu viņu pelnījusi, ka es viņu krāpju, kas ir taisnība, bet puisis nekad nevienā neklausījās. Mīlestība, tā viņš to sauca, lika viņam atgriezties pie manis un piedod visu, ko nodaru puisim.

''Nepieskaries man...'' puisis centās mani pagrūst nost no viņa un pavēlēt, bet viņa vārdi vairāk atgādināja maza kucēna šņukstus. Luiss agrāk nebija tik vājš. Es viņu tādu padarīju.

''Mēs abi ļoti labi zinām, ka Tu to vēlies'', es teicu un gāju tuvāk Luisam.

''Nē!'', viņš centās izklausīties pārliecināts, bet kārtējo reizi viņam tas nesanāca. Es puisi pārāk labi pazinu, lai noticētu viņam.

''Pašlaik Tu melo pats sev'', es teicu kad starp mūsu ķermeņi bija tik tuvu, ka likās, ja pietuvošos vēl tuvāk, tie saskarsies.

''Tu zini, ka mīlu Tevi! Kāpēc Tu mani visu laiku tā sāpini?'' Luiss jautāja skatoties manās zaļgani pelēkajās acīs.

''Un Tu zini, ka es tā negribēju. Tu esi vienīgais, ko vēlos'', es centos izlikties par miss pareizību, bet mēs abi zinājām, ka es nekad nespēšu būt tāda.

''Tu mani sāpini'', puisis čukstot sacīja, bet es vienalga to sadzirdēju.

'' Piedod man, lūdzu'', es sacīju un aptinu savas rokas ap viņa kaklu.

''Kāpēc es Tev visu laiku piedodu?'', jautāja Luiss pirms viņa raupjās lūpas piekļāvās manējām. ''Jo Tu mani mīli, muļķīt'',es sarkastiski noteicu kamēr mūsu mēles kopā dejoja kādu aizraujošu deju. Noskanēja zvans, bet mums jau bija vienalga. Puisis bija man kārtējo reizi piedevis un tas vienmēr beidzās šādi.

Veltījusi puisim vēl pēdējo skūpstu es izgāju no mazās apkopēju istabiņas atstājot puisi tur pat. Stunda bija sākusies un es jau sāku apsvērt ideju nobastot pirmo stundu, bet atceroties to, ka ir taču bioloģija manā sejā pavīdēja viltīgs smaids. Vecā Smita bija tā viena skolotāja skolā, kas pēc paskata izskatījās kā simtgadīga ragana. Ja izskats sievietei jau bija atbaidošs, tad raksturs bija divtik. Tieši tas bija galvenais iemesls kādēļ mani tik ļoti fascinēja viņas kaitināšana. Nonākusi līdz kabineta durvīm es ar kāju uzsitu pa rokturi un durvis automātiski atsprāga vaļā. Kamēr es triumfējoši devos uz savu solu mani pavadīja daudzi skatieni.

''Evansas jaunkundz! Pirmā normālā mācību diena šajā gadā, bet mēs jau kavējam jo pa kaktiem laizāmies?'', vecā ragana ierunājās un klasē izskanēja klusi smiekli.

''Kaut ko sajauci. Es nevis mēs. Neviens pat nevēlētos pieskarties tavam vecajam, sažuvušajam pīles knābim'', es atbildēju un nu jau klasē izskanēja daudz skaļāki smiekli. ''Vienkārši sēdies un netraucē'', ragana norūca un turpināja savu stāstāmo.

''Jā, ser!'',es iesaucos, iekritu krēslā un uzliku savas kājas uz galda. Pēc piecām minūtēm man šeit jau viss noriebās.

''Man ir garlaicīgi'',es noteicu, piecēlos un apsēdos Nilam klēpī. Dzirdēju, kā puisis centās ko pateikt, bet es viņu uzreiz pārtraucu piekļaujot savas lūpas viņējām.

''Evansas jaunkundz, jūs šeit es tikai piecas minūtes, bet jau nespējat pievaldīt savu muti'', ragana noteica, bet es viņas sacīto ignorēju.

''Luiss atkal rīkos scēnu'', Nils nočukstēja sūcot zilumu man uz kakla.

''Tev no viņa ir bail?'',es jautāju un iesmējos.

Nils:''Da nē! Bet viņš var pasūdzēties savam papucītim, ko tad?''

''Nekas tāds nenotiks'', es noteicu, vēlreiz noskūpstīju puisi un atkal iekritu savā solā uzceļot kājas uz galda. Tieši tajā pašā brīdī atsprāga klases durvis un pa tām ienāca pagarš siluets.

''Laikam bišš nokavēju'', puisis zemā balsī noteica un es dzirdēju, kā vecā ragana klusām nosaka: ''Lieliski! Evansa nr.2''

''Ross, Tu zini cikos sākās stunda?'',ragana jautāja.

''Āmm, nuuu...'' puisis sacīja paskatoties pulkstenī,'' pirms...30 minūtēm''

Smita(ragana):''Un ko Tu šeit dari tikai tagad?''

Puisis:''Ziniet, miegs ir viena brīnišķīga lieta''

''Aij, vienkārši apsēdies kādā brīvā vietā un netraucē man'', ragana norūca. Jutu kā puisis tuvojās manam galdam un es pat nepaspēju atjēgties, ka viņš jau bija nostūmis manas kājas no galda un apsēdies man blakus. Saprotot kas tikko notika es automātiski ar kāju iespēru pa solu uz kura sēdēja puisis. Rezultātā puisis nokrita uz zemes. Pēc puiša reakcijas varēja saprast, ka viņš ko tādu nebija gaidījis.

''Wtf!'', viņš iesaucās un klasē izskanēja klusi un diezgan gļēvi smiekli.

''Mana vieta'', es teicu un viltīgi uzsmaidīju.

''Ross! Evansa! Vienreiz taču nomierinieties!Evansa, samierinies, nesanāks vairs savus garos kātus staipīt kur pagatās! Un Ross, ja Tu kaut vai uzdrošināsies traucēt manu stundu, es Tev zvēru, Tu no šejienes lidosi tik pat ātri kā parādījies'', vecā ragana kliedza. Bija tik patīkami redzēt viņu tādu- dusmīgu. Tas kārtējo reizi pierādīja to, ka mans darbs šeit ir paveikts. Ross, es domās atkārtoju jauniņā uzvārdu. Simpātisks ģīmīts, tas gan, bet neizskatās, ka viņš būtu kas īpašs. Nedēļa un viņa vārds jau rotās manu sarakstu ar visiem kuriem esmu bijusi. Noskanēja zvans un pirms vecā Smita paspēja atvadīties, es mierīgi izgāju no klases atstājot tās nejēgas aiz muguras.

Es mierīgā gaitā devos uz ārdurvju pusi , jo man pat nenāca prātā doma apmeklēt nākamo stundu. Tas kabinets bija viena no tām vietām, kur Lēna vēl bija dzīva. Viņu mīlēja visi, bet tieši tā klase bija kā kārtējais viņas atceres punkts. Atceroties Lēnu es jutu kā acīs sariesās kāda sāļa asara. Bet tik pat ātri kā tā parādījās, tā tika noslaucīta ar visām atmiņām, kuras dziļi sirdī vēl joprojām dūra. Neviens nedrīkstēja zināt, ka man sāp. Neviens nedrīkstēja zināt cik patiesībā sagrauta es bez viņas jūtos. Pēkšņi kāds mani no mugurpuses apskāva, kā rezultātā es salecos un gandrīz iespiedzos.

''Sirsniņ!'', šis cilvēks pie manas auss  iesaucās. Man pat nevajadzēja dzirdēt viņa balsi lai saprastu, ka tas ir viņš- Henrijs Vindsons.