Hypersomnia

XIV

Stundas bija beidzot beigušās un es jau steidzos ārā no klases, kad Nora mani apstādināja, saķērusi aiz rokas.

-Tev tiešām viss ir labi? Tu uzvedies kaut kā jocīgi pēdējā laikā,-viņa pētīja manu seju, it kā meklēdama kaut kādas pazīmes, kas liecinātu, ka vēl neesmu līdz galam izveseļojusies.

-Jā, viss ir labi,-centos uzsmaidīt tā, lai tas izskatītos pārliecinoši.

-Nu...Labi...Ja tu tā saki,-viņa nedroši patieca, bet vēl nepārstāja mani pētīt ar savu dziļo, urbjošo skatienu.

Es ieskatījos telefonā, lai paskatītos, cik tagad ir pulkstens.

-Drīz pienāks mans autobuss, ja neiziešu no skolas tagad, nokavēšu. Līdz rītdienai?-es atvadījos un jau pagriezos, lai dotos.

-Irma, pagaidi! Mēs ar Irēnu arī jau tūlīt brauksim mājās. Es tevi aizvedīšu.

Es piekritu. Šīs divas dienas es nebraucu uz skolu kopā ar meitenēm. Parasti mēs braucām kopā, gan uz skolu, gan mājās.

Pagāja neilgs laiks, kopš man sākās šie sapņi, bet daudz kas jau ir mainījies.

Kamēr Nora mani veda uz mājām, es skatījos ārā pa logu.

Diez kā iet Dilanam? Es ceru, ka viss ir labi. Man vajadzētu kaut kā ar viņu sazināties? Vai varbū tomēr ne?.. Nevaru noliegt iespējamību, ka kaut kas nogāja greizi. Es nevaru pārstāt domāt par to, ka šim visam būs sliktas beigas.

No manām domām mani izvilka Irēna ar jautājumu par manu dzimšanas dienu.

Tā jau ir rīt. Pa kuru laiku? Es biju pilnīgi aizmirsusi par to.

-Es neplānoju neko. Nedomāju, ka svinēšu. Vēl pie tam tā ir ceturtdienā,-es bezemocionāli noteicu.

-Tā ir tava dzimšanas diena, tev vienmēr patika to svinēt,-mana atbilde lika Norai iejaukties sarunā.

-Jā, bet...

-Es saprotu, tavi vecāki ir komandējumā un ir ļoti tālu. Zinu, ka tev patīk ģimenes vakariņas dzimšanas dienā. Bet, ja pat viņu nav, tev paliks deviņpadsmit. Deviņpadsmit paliek tikai vienreiz dzīvē. Tu taču nesēdēsi viena mājās!-teica Irēna.

-Jā, Irma! Kur tavs azarts, kā citos gados?-vaicāja Nora.

Mēs jau iebraucām manā sētā.

-Piedodiet meitenes, bet laikam šogad bez svinībām, man kaut kā negribas.

Mēs atvadījāmies un es iegāju mājās, neatskatīdamās, bet ļoti skaidri saklausīju, kā Irma nočukst "Kas ar viņu?".

☆☆☆

Es sēdēju virtuvē, jo jebkurā mirklī var atbraukt Džeimss ar miega zālēm.

Nezinu kur likties, domas visu laiku aizklīst līdz tam, ka Dilana nebija skolā. Tas mani nobeigs.

Pie durvīm kāds piezvanīja. Es aizsteidzos tās atvērt, lai Olga nepaspēj pirmā.

Atvēru durvis un manā priekšā stāvēja Džeimss.

Puisis izskatījās sakoptāks nekā pa dienu un vairs slikti neoda. Rokās viņam bija vidēja izmēra papīra maisiņš.

-Sveikiņi!

-Sveiks!-es izgāju ārā un aiztaisīju durvis.

-Šeit būs miega zāles. Man vajadzēja labi pacensties, lai dabūtu tās šodien,-viņš man pastiepa maisiņu.

Es izvilku no kabatas konvertiņu ar naudu.

Mēs apmainījāmies.

-Paldies, ka atvedi tās šodien!

-Nav par ko! Ja vajadzēs vēl kaut ko raksti vai zvani. Es ieliku maisiņā lapiņu ar savu numuru.

-Paldies!

Es jau pagriezos, lai dotos iekšā mājā, bet viņš sagrāba manu roku, nedaudz par stipru, un pagriza pret sevi.

Es atvainojos!! Kāpēc viņš grābstās?

-Irma, izlasi instrukciju tām zālēm! Viens čoms man pateica, ka tās ir specifiskas un tās nevajadzētu lietot pārāk ilgi un lielos daudzumos. Esi uzmanīga! Pauls man galvu noraus, ja uzzinās, ka es viņa meitenei nodarīju kaitējumu, pārdodot kaut ko.

-Neko viņš tev neizdarīs. Mēs vairs neesam kopā. Esi laipns un atlaid manu roku!

Viņš apstulba, bet atlaida manu roku vaļā, pēc kā es pagriezos un iegāju mājā, aizslēdzot aiz sevis durvis.

Es paskatījos uz papīra maisiņu rokās un tad mans skatiens aizslīdeja līdz vietai, kur Džeims saspieda manu roku. Ko tas cilvēks lieto?

Šķiet, man būs zilums.