Hypersomnia

XXIV

Tikko atgriezusies mājās sapratu, ka manas domas un nesapratne ir aizdzinušas miegu pavisam. Biju domājusi šodien iztikt bez miega zālēm, jo jutos pietiekami miegaina, lai uzreiz aizmigtu, kad atnākšu mājās. Bet pēdējie notikumi deva par sevi ziņu. Aizņēma visas manas domas un atņēma miegu.

Ienākusi savā istabā uzreiz devos pie atvilknes ar zālēm. Gribēju paņemt atslēgu, ko parasti glabāju starp kādas grāmatas lapaspusēm, bet nevarēju to uzreiz atrast.

Saspringusi turpināju meklēt caur visām grāmatām, pāršķirstot tās pa divām reizēm katru.

-Kur tā nolādētā atslēga palika?-nervozi, caur sakostiem zobiem, nošņācos.

Nervozitātes līmenis paaugstinājās un es sāku stresot. Jau ar trīcošām rokām sāku vandīties pa grāmatu plauktu.

-Ja es neatradīšu to atslēgu!!!-norūcu.

Bet tad, kad biju izvandījusi pusi plaukta, no grāmatas, ko turēju rokā izkrita atslēga.

Es beidzot varēju atvērt atvilkni. Izdzērusi divas tabletes, jo biju pārāk saspringusi, lai aizmigtu, es sakārtoju atpakaļ visas grāmatas un ievēlos gultā ar visām drēbēm.

☆☆☆

-Kā pagāja tava diena?-jautāja Čimins, turot mani ciešā apskāvienā savā klēpī,-Kopš ieradies tu izskaties ne tā kā parasti, šķiet tevi kaut kas nomāc. Paskaties tikai uz to rievu starp uzacīm!-viņš ar rādītājpirkstu centās to izlīdzināt, bet cieta neveiksmi un pasmaidīja.

Kopš nonācu te es nevarēju pārstāt domāt par to, kas notika tur. Viņa vecāki uzvedās pārāk dīvaini un tas liek man uztraukties.

Prasīt kaut ko Čiminam ir riskanti, jo viņš jau man teica, ka nevēlas neko stāstīt.

Ko iesākt?

Pie kā vērsties? Domāju, ka tuvākajā laikā nevajadzētu traucēt viņa vecākus, bet kā savādāk man saprast, kas notiek?

-Viss ir kārtībā,-es atstutēju savu galvu pret viņa krūtīm, kamēr viņš ar pirkstiem apļoja aplīšus uz manas delnas.

-Es taču redzu, ka nav.

-Cik daudz tu atceries no savas "reālās dzīves"?-es ar interesi jautāju,-Mani interesē, kā tu vari atcerēties, kas bija tur, bet visu laiku būt šeit.

Es sajutu kā puiša ķermenis zem manis saspringa, tas lika pacelt galvu no viņa krūtīm un paskatīties uz viņu. Tagad Čiminam starp uzacīm iegūlās rieva.

Viņa seja pauda kaut ko nesaprotamu. Es neesmu vēl redzējusi viņa sejā šīs emocijas.

-Vai es pateicu kaut ko nepareizu?

-Es taču palūdzu tevi neinteresēties par šo,-viņa seja atspoguļoja sāpes. It kā viņš gribētu kaut ko man pateikt, bet izcīna iekšējo cīņu. Teikt vai neteikt?

-Piedod,-nočukstēju ar aizlūzušu balsi. Es sajutos neveikli, acs kaktiņos sāka riesties asaras. Man gribējās aiziet kaut kur prom, pastaigāties, izvēdināt galvu un pa ceļam iekrist kādā dziļā bedrē. Sajutos tā it kā izdarītu kaut ko nepareizu un viņš mani tagad nosoda.

Par ko es domāju? Domāju, ka tagad, kad esam ļoti tuvi un starp mums kaut kas ir, viņš man visu izstāstīs vai vismaz to, kas mani ļoti interesē?

Manas domas aizceļoja līdz tam, ka mēs nekad nerunājām par to kā nosaukt mūsu attiecības, jo tam īsti nav jēgas. Uz brīdi sāka šķist, ka nekam īsti nav jēgas.  

Asara vēl nepaspēja noritēt gar manu vaigu, kad es jau sataisījos, lai izkāptu no Čimina klēpja, bet viņš saķēra manu roku un pavilka mani atpakaļ pie sevis, un es iekritu viņa klēpī.

-Lūdzu neej prom,-viņš ierušinājās ar savu degunu manos matos.

Es nezināju ko iesākt. Samīļot viņu vai ko? Es biju samulsusi un nedaudz apjukusi notiekošajā.

-Patiesību sakot,-viņš iesāka,-Es esmu aizmirsis gandrīz visu no, kā tu saki, "reālās dzīves".

Es uzlūkoju puisi ar ieplestām acīm.

Viņš aizmirsa?

-Es atceros tikai dažus brīžus no savas dzīves, bet to nav daudz. Toties es atceros pilnīgi visu no šīs vietas. Vai drīkstu šo vietu dēvēt par "tavu sapni"?-viņš nobučoja mani uz vaiga.

-Tevi nemaz nesatrauc tas, ka tu neatceries gandrīz neko no savas dzīves?

Puisis aizdomājās.

-Uztrauc, bet... kad tu esi šeit es jūtos tā it kā tam nav vairs nozīmes, jo esmu ar tevi.

-Ko tu atceries?-sajutu pēkšņu vēlmi pārliecināties vai viņš atcerās pēdējos notikumus no "reālās dzīves".

-Es negribu tev stāstīt tik daudz. Es jau teicu, ka jūtu, ka tas nebūtu pareizi. Tu varētu sākt mani meklēt un man ir nojauta, ka tev nevajadzētu nekādā gadījumā mani meklēt. Tikai es nezinu pats kāpēc, bet intuīcija saka, ka nevajag.

Čimins sarauca uzacis. It kā censtos saprast kaut ko, bet nevar un viņam nesanāk.

Vai viņš cenšas kaut ko atcerēties?

-Tu atceries savus vecākus? Man ir interesanti kādi viņi ir,-centos neuzkrītoši dabūt vēl nedaudz informācijas, bet puisis sadrūma.

-Es...-viņš dziļi ieelpoja, tad centās turpināt,-es ne...,-viņam neizdevās izdvest šos vārdus, jo viņa acīs strauji sariesās asaras un sāka birt viena pēc otras. Man pār muguru pārskrēja drebuļi.

Viņš tos ir aizmirsis. Viņš aizmirsa cilvēkus, kas deva viņam dzīvību un kurus viņš ļoti mīlēja.