Iegāju savā istabā un izvilku ārā no maisiņa zāles. To nosaukums bija garš, sarežģīts un to bija neiespējami izrunāt. Maisiņā bija vairākas zāļu kastītes. Salikusi visas galda augšējā atviknē, kas ir aizslēdzama, es paņēmu rokās vienu kastīti.
"Pieaugušajiem 1 tablete pirms miega."-bija rakstīts uz iepakojuma.
Labi.
Es paņēmu vienu tableti un kastīti atliku atpakaļ atvilknē, kuru pēc tam aizslēdzu. Ieliku tableti mutē un gāju uz virtuvi pakaļ ūdenim.
Pa ceļam uz virtuvi es turpināju domāt par Dilanu. Ja rīt viņš nebūs skolā... es atradīšu kam paprasīt viņa numuru.
Es uzdzēru ūdeni pa virsu tabletei un gāju uz istabu apgulties. Pat neaizgāju uz vannas istabu sakopties pirms miega.
Šī diena likās pārāk gara un man vairs nav spēka un vēlmes jel ko darīt. Vienkārši gribu aizmigt un satikt Čiminu.
Es aizmigu ar vainas sajūtu.
☆☆☆
Te ir tumšs.
Neko neredzu.
Sataustījusi sienu, devos uz priekšu, balstoties pret to, līdz mana roka saskārās ar kaut ko aukstu.
Redele? Dzelzs?
Dzelzs redele?
Ko? Kur es esmu?
Man šis jau sāka nepatikt. Es sataustīju grīdu ar rokām un tad apsēdos uz tās, apņemot ceļus un iespiežot galvu starp tiem.
Kaut kur tuvumā pil ūdens. Man bail. Te ir tumšs un es neko neredzu. Es pat nesaprotu kur atrodos.
-Čimin, kau tu te būtu,-man gar vaigu nobira asara,-Man ir bail.
Kāda iespēja, ka viņš te gadīsies. Te ir tumšs un viņš pat nezina, ka esmu atpakaļ. Nāksies vien gaidīt kamēr piecelšos.
Vai tas kaut kā saistās ar tām miega zālēm? Laiks gāja uz priekšu un man, sēžot tumsā, jau pazuda laika izjūta. Cik ilgi šeit tā sēžu? Kad tas jau beigsies?
Es sadzirdēju soļus. Kāds tuvojas. Mana sirds sāka sisties straujāk. Nu jau man bija tik ļoti bail.
Pavirzījos tuvāk sienai un atspiedos pret to.
Soļi palika arvien skaļāki un līdz ar to sāka parādīties gaisma.
Es aizžmiedzu acis, lai neredzētu kurš tas ir un cerībā, ka kuru katru brīdi es piecelšos.
Kaut kas nočīkstēja. Tas izklausījās pēc dzelzs durvīm.
Nu viss...
Lūdzu piecelies Irma!!!
Es sev stipri iekniebu, bet tas nepalīdzēja.
-Irma! Ko tu te dari?
Es atrāvu vaļā acis un, ieraudzījusi Čiminu, pielēcu kājās un samīļoju viņu ļoti stipri.
-Ak Dievs! Čimin! Paldies, ka atradi mani. Es negaidīju, ka atnāksi,-sāku raudāt,-Čimčim, man tevis trūka.
Viņam rokās bija lukturītis un, pateicoties tā gaismai, es varēju saskatīt vietu kurā man nācās sēdēt, šķiet, veselu mūžību.
Cietums?
-Es sajutu kaut ko jocīgu un mani pilnīgi vilka paskatīties, kas šeit notiek. Bet... Tu kaut ko izdarīji, ka esi šeit?
Es samirkšķināju slapjās acis.
-Em... es tikai...-vai tas tāpēc, ka Dilans nebija skolā?
-Vai tu kaut ko nožēlo? Te pat nebija gaismas... Izstāsti. Kas notika?
Es nevaru viņam izstāstīt par Dilanu un manu lūgumu, jo Čimins negribēja, lai zinu kaut ko par viņa personisko dzīvi.
-Nē, viss labi,-nepārliecinoši teicu.
-Es neticu, bet, ja nevēlies teikt, tas nekas,-viņš pasmaidīja un apķēra mani stipri jo stipri,-Tu atgriezies. Es sailgojos. Ļoti.
Tajā brīdī es atkal izšķīdu kā putekļi viņa apskāvienā, atsājot tukšumu viņa rokās.
☆☆☆
Es piecēlos, izslēdzu modinātāju un, iespiedusi seju spilvenā, iebļāvos.
NOPIETNI?
Nu kāpēc tas nevarēja notikt nedaudz vēlāk? Es gaidīju veselu dienu, lai satiktu Čiminu un tas bija viss?
Olga mani apsveica dzimšanas dienā, es nopūtu deviņpadsmit svecītes un apēdu nelielu gabaliņu no tortes. Es negribēju, bet negribēju arī aizskart Olgu. Viņa centās.
Jau biju gatava pamest māju un doties uz skolu, kad kāds pieklauvēja pie tām.
Tik agri? Ir tikai astoņi no rītā...
أنت تقرأ
Hypersomnia
أدب الهواة"Kas ir tas puisis manā sapnī?" ir jautājums, kas uztrauc Irmu pašā sākumā, bet jau pavisam drīz "Kā paildzināt to laiku, ko pavadu ar viņu?" būs vienīgais par ko viņa domās.
