Hypersomnia

XXVIII

Slimnīcā jau guļu nedēļu un tikai tagad es pati sāku apzināties savu stāvokli. Sāku domāt skaidrāk, jo Čimins manos sapņos vairs neparādījās un manas domas pārstāja griezties tikai ap viņu, jo atstāju visas cerības vēl kādreiz viņu satikt un centos izvairīties no domām par viņu.

Dziļi sirdī man ir cerība, bet ar katru dienu es palieku pesimistiskāka.

Es ļoti ilgojos.

Ļoti.

Kad nedēļu atpakaļ mans tēvs mani atstāja slimnīcā, viņš prasīja, ko man atvest no mantām un es palūdzu atvest manis uzgleznoto Čimina portretu, protams, arī dažas drēbes un zobu birsti, bet pirmo es palūdzu tieši gleznu.

Šobrīd es turu to rokās un skatos uz Čiminu, gar vaigu nobirst ilgu asara.

-Es tā ilgojos Čimin. Kur tu esi palicis? Man tevi vajag,-es nočukstēju un samīļoju portretu.

-Jūs ar kādu runājat?-palātā ienāca dakteris un es noraustījos.

-Nē, nē... es tikai. Em... nav svarīgi.

-Hmm... nu skatieties. Viens no simptomiem var būt halucinācijas. Pagaidām tās neesam noverojuši, bet...

-Nē, nē. Viss tiešām labi.

Halucinācijas?

Ja nu Čimins bija manas fantāzijas izveidots? Ja nu viss nebija paīstam?

-Jūs izskataties noraizējusies. Vai viss ir labi?

-Jā,-meloju, bet balss mani nodeva, aizlūstot.

Dakteris mani uzlūkoja kārtīgāk caur brillēm.

-Nu labi... Vai šodien esat kaut ko ēdusi?

-Es...hmm. Jā, nedaudz.

-Cik tas ir nedaudz?

-Es apēdu sviestmaizi, ja godīgi, pusi no sviestmaizes. Es teicu, ka negribu ēst un man pateica, lai vismaz apēdu sviestmaizi.

-Labi, vai jūties labi?

-Miegaini.

-Cikos piecēlies?

-Divos pēcpusdienā.

-Jūs nogulējāt septiņpadsmit stundas,-dakteris vēl uz mani paskatījās, tad kaut ko pierakstīja,-Joprojām palēnināta runāšana. Vai stīvums ir?

-Šodien nebija.

-Man būs jāparunā ar taviem vecākiem, ja viņi piekritīs, sāksim zāļu terapiju, lai labotu situāciju, jo uzlabojumu pagaidām nav.

Man bija bail un daļēji negribējās zināt, kas ir hipersomnija un kāpēc tieši šī ir mana diagnoze, bet domāju, ka ir pienācis laiks.

-Pēc kā jūs konstatējāt man šo diagnozi, es zinu, ka izvairījos un lūdzu man nestāstīt, bet tagad es gribētu zināt.

Dakteris salika kopā savas plaukstas uz ceļa.

-Nu, tātad... tev nav apetītes, lēna runa un refleksi, atmiņas grūtības arī ir. To mēs novērojām jau šeit. Tevi nemitīgi nomāc nemiers par kaut ko, kas ir pavadībā ar trauksmes sajūtu. Tu ļoti bieži nobīsties. Psihologs, kuru tu šeit apmeklē ir novērojusi, ka tu miedz ciet sarunas vidū un esi viegli aizkaitināma.

-Un tas viss miega zāļu dēļ?

-Jā, tās zāles ir ļoti spēcīgas. Tās izraksta reti un nedrīkst lietot lielos daudzumos, bet tu tās dzēri diendienā, dažreiz pat vairākas reizes un lielos daudzumus. Cik atceros, tu teici, ka stabili dzēri šīs zāles mēnesi, bet pirms tam tu mēdzi izlaist dažas dienas.