Sumbroks- Zudušais simbols

11

Fināls. Tas ātri pienāca. Gandarījums. Ceru, ka būšu apmierināta ar rezultātiem. Es nebiju redzējusi  Zeva spēku. Cik zinu, tad viņa elements ir uguns. Mans ir tumsa. Šī ir izšķirošā cīņa. Es nebiju gaidījusi, ka tiksim tik tālu. Fināls.........
Par to sapņoja visi. Taču tika tikai divi pāri. Kad izgājām arēnā, redzējām, ka skatītāju rindas ir pilnas. Tur sēdēja arī Akila. Atņirgusi zobus to vien gaida, kad zaudēsim. Vēl divas atslēgas? Abas atslēgas aizved līdz sumbrokam. Un strupceļā. Zināju, ka nebūs viegli. Taču kadēļ? To es nesaprotu. Arēnā uznāca arī marionetes. Viņi vienmēr sāka ar izaicinājumu. Tā arī šoreiz.
- es jums dodu divas minūtes, lai mani nogalinātu jebkādā veidā. Un šīs divas minūtes es nekustēšos ne no vietas!
- Zev. Kopā.
- kopā. Vienmēr.
= lai kas arī notiku.
Mēs abi kopā izsaucām savu devīzi.
- ja vari, tad izmanto visu, kas tev ir.
- labi. Par uzvaru!
Es devos pretī marionetei, kura mani jau gaidīja. Mēs zinājām, ka viņi ir spēcīgi, taču mūsu spēku arī nevar novērtēt par zemu. Es no sākuma neizmantoju Enternu. Izmantošu tad, kad tā būs nepieciešama. Cīņas vidū, vadītāju telpā iegāja tēvs un pateica, ka Akila ir notverta. Es varu atrast otro atslēgu.
Es iegāju savā prātā un ignorēju apkārt notiekošo. Uzliku sev vairogu, lai es netiktu ievainota. Atslēga šoreiz bija noslēpta labirintā. Tas bija vienkārši. Katrā strupceļā bija jautājums. Ja uz to atbild pareizi, tad eja atveras. Tikai tur tā lieta, ka beigās atslēgas nekur nebija. Man ir jāpasteidzas. Atslēgas taču nav tik grūti atrast! Man nav daudz laika. Esmu prātā tikai pāris minūtes, taču Zevs jau ir gar zemi. Atradu mazu lādīti. Atvēru un............ Bingo! Atradu atslēgu un lapiņu uz kuras bija rakstīts, kur atrast nakošo atslēgu. Es izgāju no prāta un uzsāku cīņu.
- Sera! Beidzot!
Zevs bija ievainots, taču viņš man iedeva nedaudz sava spēks, lai es varu cīnīties arī viņa vietā.
- izmanto visu, kas tev ir.
- kopā. Lai kas arī notiktu.
Zevs savas spējas deva arī Enternai. Viņa kļuva no melna uz sarkanu. Apkārt asmenim apvijās liesmu mēles.
- lai veicas.
Zeva emblēma bija neskarta. Ceru, ka tā arī paliks. Es pārvērtos.
- oho! Kāds negaidīts pavērsiens! Vai tiešām Serīna ir Dēmons?
Es pārveidoju savu spēku un ieliku to sevī. Tas mani padarīja vēl spēcīgāku. Es ar visu spēku metos virsū viņiem abiem. Viņi nebija pārāk grudri. Manu ātrumu nebija vienkārši izsekot. Manas acis kvēloja. Visapkārt bija redzamas cilvēku bailes. Pēdājais trieciens bija pa emblēmu. Pēc sekundes emblēma nokrita uz zemes. Marionetes zaudēja. Pēc ceremonijas es devos mājās kopā ar tēvu. Zevs mums piebiedrojās, jo mācību gads bija beidzies un viņam bija jautājumi. Kā tas iespējams, ka es esmu dēmons, un tā tālāk. Mēs aizbraucām uz manām mājām. Es Zevam izstāstīju visu, ko vien bija iespējams. Tad mēs gājām uz mītni. Es  palūdzu Zevu nenākt iekšā. Tas var būt bīstami. Tādēļ nosēdināju viņu gaidīt pie vārtiem un ja kaut kas būd noticis, tad es teleportēšos pie viņa.
Iegaju iekšā un tur jau mani gaidīja.
- kur ir māsa?
- istabā. Viņa neko nezina un neatceras par tevi vai kādu citu. Pēc mēneša viņa tevi meklēs un iznīcinās visu, kas stāsies viņai ceļā.
- kādēļ tu tā dari?
- jo man vajag iznīcināt ienaidniekus. Tagad tajā sarakstā esi arī tu un Trigo. Mītne darbojas tikai tāpēc, jo ekszarcisti, kuri cīnās pastāvīgi mirst.
- jūs esat monstri!
Pa parādes durvīm ienāca sargs ar Zevu. Sargs bija pielicis pistoli pie Zeva galvas.
- atradu viņu paslepus spiegojot.
- Zev!? Noklausījies?
- neko nevarēju darīt.
- princis Zevs!?
- liec viņu mierā. Viņš ir ar mani. Un mēs jau ejam prom. Vai ne, Zev?
- jā.
Es zināju, ka Džons ir man blakus taču es neko neteicu.
- vilks vienmēr sargā savējo.
Mēs aizgājām. "vilks vienmēr sargā savējo."? Ko viņš ar to domāja?

Kad izgājām no mītnes teritorijas.

- Džon. Vari neslēpties. Viņš tevi atklāja.
Džons noņēma apmetni. Zevs nedaudz salēcās, kad iereudzīja viņu man pie sāniem.
- Džon, ko tu te dari?
- Džons ir mans miesassargs. Un arī draugs. Tieši viņš mani aizveda pie tēva. Un......... Trigo..... Ko tu slēpies? Bail, ka Džons kaut ko izdarīs?
Tad arī Trigo noņēma apmetni.
- ātri gan atklāji. Nē un jā.
- un starp citu, tinieties prom no šejienes! Abi! Ja vien negribat lai pasaucu tēvu, kurš noteikti ar lielāko prieku jūs savāks.
- tad jau labāk paši, vai ne, Trigo?
- noteikti.
Viņi teleportējās prom.
- atvaino viņus. Viņi abi jau visu laiku man ir pielipuši kā dēles. Man tas jau sāk apnikt.
- nekas. Ar mani ir tas pats mājās. Vienā laidā seko kalpones un citi. Brālis mani taisās izprecināt, lai apvienotu robežas.
- interesanti gan, ar ko?
- nezinu.
Pēc pāris dienām, es ar Zevu devos uz viņa mājām. Tur patiešām uz katra stūra bija kāda kalpone, kas ar nepacietību gaidīja viņa parādīšanos. Labi, ka es neņēmu līdzi Džonu un Trigo. Citādi es no viņiem nevarētu tikt vaļā.
Pils bija liela un grezna. Pirmais, uz kurieni mēs abi gājām bija viņa brāļa kabinets. Ieejot iekšā likās, ka esmu iegājusi manikīra salonā.
- brāli. Esmu klāt.
- lieliski! Varu tev pateikt to, kura ir laimīgā meitene, kas tevi jau pēc trīs nedēļām būs tava laulātā.
- un kura tad?
- Serīna Kerla!
Ak, dievs! Šķiet, mam būs trieka.
- uzaicinājums jau ir nosūtīts viņai.
- kur viņa dzīvo?
- Neri ielā 16. Viņa ir zudušais simbols un ceru, ka tev viņa patiks.
- brāli, šķiet, ka tu vari atcelt uzaicinājumu.
- kādēļ?
- jo viņa ir šeit.
Zevs mani izstumdīja priekšā.
- šī ir Serīna Kerla.
- sveiki!
Es nedaudz atkāpos, lai paklanītos.
- un kā es varu zināt, ka tu esi īstā?
- vai jums šeit ir zāle?