Sumbroks- Zudušais simbols

19

- kāda no tā jēga? Ko man tas dod? Cīņas mākslu? Pagātni? Jā, varbūt mans vārds ir Kirī, kas atdzimusi no dēmona uz eņģeli. Bet man tas neko nedod. Mana vienīgā cīņa ir ar mītni, kas vēlas sagraut visu pasauli un ja viņiem tas izdosies, tad glābiņa nebūs. Es netaisos slēpties aiz citu karaspēkiem. Es cīnīšos pati un nebēgšu. Man cīņa nekad nav galā.

Es pagriezos tā, ka apmetnis vien noplīvoja gar viņu sejām. Aizgāju prom un trenējos viena. Man nevajag treneri - nejēgu, kas man neko nevar iemācīt. Viņš visu laiku man māca vienu un to pašu. Pēc stundas, es pabeidzu. Es zināju, ka visi mani vēro. Bet man bija vienalga. Es trenējos jaunas stratēģijas un jaunus uzbrukumus. Un tad, es vienkārši pazudu no laukuma. Viņi visi izlīda no slēpņa un es varēju viņiem atriebties par visu. Freo jau no paša sākuma aizlaidās, savukārt Horāks nemaz nesaprata, kas notiek. Viņš uzgāja uz laukuma. Tad es sāku ārdīties uz visām pusēm. Ja esmu neredzama, tad viņš arī var kļūt. Tādēļ, es sevi atklāju.
- kādēļ atklājies?
- negribēju krāpties. Taču Freo jau uzreiz saprata, ka jābēg. Viņš mani pazīst labāk, kā jebkurš.
- tiešām?
- jā. Taču viņš nevar pateikt neko par mani, jo tas bija vairāk, kā 15 gadus atpakaļ. No tā laika viss ir mainījies.
Horāks mani novērtēja.
- spēcīga, nosvērta, ļoti patīk citus kaitināt un kauties. Bez sumbroka neizskatās bīstama, lieliska forma. Ideāli. Tikai...... Kā tu vienmēr iekulies nepatikšanās?
- eju pa mazajām ieliņām un netīši uzķeros uz āķa. Un es tur neko nevaru padarīt. Mazās ieliņas mani vienkārši sauc, lai es pa tām eju.
- skaidrs. Tā, kā drīz būs fronte, tad pacenties neiet pa tām ieliņām. Jo citādi tu pievērsīsi pārāk lielu uzmanību.
- varu mēģināt, taču ne garantēt. Un tu uz skolu nenāksi man līdzi. Man jau pietiek ar trim cilvēkiem, kas velkas man līdzi visur. Un jāpieskaita vēl Nirva. Bet viņa var paslēpties it visur.
Tad arī pārējie izdomāja uzlikt apmetņus.
- jūs neskaitāties! Jūs neesat tik mazi un jums klasē nav vietas! Un vēl jo vairāk tev, tēt......
- man tur ir vieta un es varu neslēpties.
- labi. Tikai tādā gadījumā...... Džons un Trigo paliek mājās. Zevs pats par sevi dodas līdzi. Bet tagad man jādodas uz turieni, kā Eri.
- piedalos!
Es gāju uz skolu. Aiz manis gāja Zero un tēvs.
- esiet sveicināta, Eri. Mēs jūs jau gaidījām. Mums ir problēma.
- kāda?
Es dzirdēju kliedzienus. Pārvaldnieks mani aizveda pie kliedzošās meitenes, ap kurus apkārt bija apstājies bariņš cilvēku, tai skaitā skolnieki.
- laidiet mani vaļā!
Es nebiju izbrīnīta, kad viņu ieraudzīju.
- viņa ielavījās pa sētas durvīm.
- atlaist viņu! Viņa nāks ar mani!
Viņi atlaida viņu un mēs aizgājām uz kabinetu. Tur mūs jau gaidīja Freo.
- atsien.
Viņu atsēja un es noņēmu ķiveri kolīdz padoties aizgāja.
- ko tu te dari, Rina?
- es nezināju, ka akadēmija ir jūsu štābs. Es velējos atgriezties no ceļojuma. Kā nekā, es gribēju tevi satikt. 
- ko tieši tu gribi?
- pierunāt tēvu izstāstīt patiesību.
- par ko tieši?
Tēvs noņēma ķiveri no galvas.
- par visu.
- man nav nekādu melu. Viss, ko teicu ir patiesība. Es nemeloju.
- tu meloji par brāli. Tu teici, ka viņš ir miris.
- tādēļ, ka es nezināju. Ja es būtu zinājis, ka viņš ir dzīvs, es nekad neteiktu, ka viņš ir miris.
- tu zināji arī to, ka Sera ir Kirī.
- jā, zināju. Taču viņai tas bija jāuzzina no sevis ne no kāda cita. Taču tu aizmirsi vēl kaut ko. Kur ir Artosejs?
- viņš aizgāja. Viņu izsauca Keita. Viņš jau vairāk, kā 4 gadus ir izsaukts.
- Keita?
- viena no dvīņiem. Nezinu, kā varam viņu atgādāt uz šejieni.
- tad mums ir problēma.
- vai Keita zina par viņa pagātni?
- nē.
- tad mēs varam izmantot izdevību.

Mēs izgatavojām plānu Artoseja atgriešanā. Tad, kad Keitas māsīca viņai dzēsa atmiņas, mums bija izdevība.
- Viņi visi it miruši!
- mēs neesam. Mēs vienmēr esam tev blakus.
No melnā tukšuma, Leo viņus atgrieza izstabā. Tā mēs atgriezām Artoseju. Paldies dievam, viņš neko neteica par viņa dzīvi. Jo varētu mūs atklāt. Horāks zināja manu identitāti. Pārējie arī izņemot Artosejs. Mēs noslēdzām draudzīgu vienošanos starp citām valstīm, kas atbalsta mūsu organizāciju. Tur bija mūsu patvērums. Nezinu kāpēc, taču mums pievienojās kāds princis ar savu karaspēku un valsti. Viņš mums deva arī kuģus un vēl ļoti daudz ko.
- kā jūs sauc, princi?
- ir lietas, kuras nav vērts zināt.
Arī viņš slēpās zem maskas. Tādēļ, jo arī viņš nezina, kas es esmu.
- jūs vēlaties zināt, kas es esmu?
- jā.
- man ir piedāvājums. Noņemam maskas reizē.
- diemžēl, tas nav iespējams.
- kādēļ?
- tas man atsauc atmiņā kādu senu draudzeni.
- kā viņu sauc?
- Serīna.
Ak, vai! Ja tā esmu es, tad es daudz ko neatceros. Taču man ir nojauta par viņa vārdu. Ja viņš ir Zirī, tad tas nebūtu brīnums.
- uzvārds?
- Kerla.
Es noņēmu ķiveri. Es neredzēju viņa seju.
- tagad jūs zināt manu identitāti. Mans vārds ir Serīna Kerla.
- bet tu taču nomiri! Tu nevarēji izdzīvot!
- kad?
- tad, kad pils sagruva. Serīnu apraka gruveši!
- vai varat lūdzu man parādīt savu identitāti? Man būtu vieglāk atcerēties, kas notika.
Es viņam nedevu izvēli. Arī viņš noņēma savu ķiveri. Zirī.
- cik ilgi tu te jau esi?
- ļoti ilgi. Es un Zero jau vairāk, kā 4 gadus esam nezināmie.
- kas ir Zero?
- pasaukt Zero.
Es pateicu kalpam un viņš aizgāja. Pēc brīža viņš bija klāt.
- ko-.............. Zirī? Vai tiešām tas esi tu?
- kas būtu tu, Zero?
- tas esmu es, Zevs!
Vienlaikus runājot, Zevs noņēma ķiveri. Viņš bija laimīgs. Zirī pat nepaspēja ieraudzīt viņu bez ķiveres, kā Zevs viņu metās apskaut.
- mierīgāk! Zev, nenožņaudz Zirī!
- Zevs?