Uz torņa malas vējš pūš stiprāk nekā biju gaidijis. Pieju vel tuvāk malai, var jau saredzēt vilinošo zemi. Ievelku gaisu pēdejo reizi plaušās. Tumšie mati man krīt sejā aizmiglojot skatu. Aizveru acis pagriežas ar muguru zemei. Torņa aukstums ir 450M, diez tas notiks lēni vai ātri, vai sāpes būs tik nepanesama kā es kliekšu. Par to es domāju mēnešiem ilgi...
Tieši šo dienu es tik ļoti gaidiju...to dienu kad viss beigsies. Manas ciešanas, apkārtējo ciešanu beigas es gaidiju, un šodien tās beigsies.
Speru soli atmuguriski,jūtu ka papēdi vairs neskar betons. Pasmaidu un speru liktenīgo soli un krītu nāves apskāvienos. Tas notiek es nomirstu. Pēdējais ko jūtu ir tas kā mežonīgā ātrumā brāžos lejā, rokas nejūtu tāda sajūta kā viņas kritiena laikā tiek norautas. Tālāk tikai tumsa, bezgalīga tumsa, klusa un mierīga tumsa.
