Saule šodien tik spoža.Pat gribās lai manu ķermeni pārņem saules siltie apskāvieni. Blandos pa Tōsei istabu,kamēr viņa skolā. Lasu viņas piezīmes. Nu gan viņa man ir īsta sapņotāja. Ellīgi seksīga un jauka, bet nedaudz traka sapņotāja. Šīs meitenes dēļ es biju gatavs uz visu. Bet visam reiz ir lemts tikt iznīcinātam. Reiz kāds uzradīsies un salauzīs Tōsei. Par ko es gvelžu? Es jau esmu tas kas salauza Tōsei, dēļ manīm viņa izmainijās, un palika sveša, viņa vairs nebija tā meitene kuru es mīlēju. Līdz ko Tōsei izmainijās pavisam pazuda mans iemesls dzīvot. Paskatos uz savām rokām. Ar šīm rokām es salauzu Tōsei. Bet es vienalga viņu mīlu un mīlēšu. Vismaz man tā šķiet.
Dīvaini gan. Es nomiru , bet es vel eksistēju. Jā mani neviens neredz un nejūt bet ES esmu tepat. Tepat blakus. Un vienmēr būšu. Pat tad kad manas miesas nomirs un sadalīsies ES būšu tepat. Ja reiz kāds cilvēks ir šajā pasaulē nodzīvojis kaut sekundi, viņš tad būs visu laiku tepat.Un nāve cilvēku neizglābs, viņš vienmēr būs kaut kur tepat. Un tā bijis agrāk un būs vienmēr. To es sapratu tikai tagad.
Jau pieci vakarā. Tōsei vel nav atgriezusies. Neliels uztraukums sāk parādīties. Pēc piecām minūtēm lejas durvis tiek atvertas. Lēnām un klusu atveru durvis un paskatos pa spraugu. Tōsei jaunā melnā džemperī un rokās nes rozes un kaķēnu. Tiklīdz es nomiru tā uzreiz kāds grib Tōsei.
Tōsei iejiet istabā, nomet rozes uz galda. Un ar kaķi apsēžās gultā. Tosei paceļ kaķēnu gaisā un ar pētošu skatienu apskata kaķēnu. -Tu ļoti līdzīgs Hoshi, tik melns un traks kā viņš. Tev sejiņa tik mīlīga kā Hoshi'' Nosaka Tōsei. Nēesmu gan kā šis blusu maiss.
