Sēžu pie datora. Facebook parādijās kāds jauns posts. Tas vēsta ka skolēns vārdā Hoshi Himigu 12.05.2017 19:30 nolēca no pilsētas torņa un nomira.
Tālāk vairs nespēju lasīt. Un tomēr viņš nolēca....Viņš....atstāja mani....vienu
Gar manu vaigu notecēja liela karsta asara, es ātri viņu notīru no sejas. Paņēmu kladi un uzrakstiju: 13.05.2017 Viņš nolēca no torņa. Viss pagalam. Vairs viņa siltās rokas nevilks mani apskāvienos un viņa dzidri zilās acis neraudzīsies manī ar īpatnēju sajūsmu.
Nolieku rakstāmo un pieju pie loga. Atveru logu un ļauju vēsam vējam pārņemt manu ķermeni. Nevaru noticēt ka tikai pirms mēneša likās nekas neiespējams. Uzlieku vienu no Hoshi mīļākajām dziesmām. Nekad nesapratu kā var patikt kaut kas tāds,bet ieklausoties vārdos saprotu kapēc viņam tās patika. Skan Lil Peep Nineteen. Gribās ņemt un raudāt, kliegt, sist, jūtos vāja un iztukšota. Tagad skan Lil Peep Right Here. Tu nepildiji solijumu tu vairs nekad nebūsi ar mani ,vairs jau nekad......
