Auksts vējš kutina manas kājas. Lēnām ievelku gaisu plaušās. Tumsa ,nakts....
Galvā notiek vētra. Domas jaucās savā starpā,neliekot mieru. Dažreiz šķiet, kā es tūlīt ņemšu un sajukušu pratā. Kaut gan jau esmu.
Aizveru plakstiņus. Skaidrāk sajūtu kas man rokā. Smaržas, smaržu varētu nosaukt par aukstu? Man šķiet ka nē, bet kā tad nosaukt to ko jūtu. Uztveru katru sīku pilienu,kas nokrīt un atsitās, pavēršoties daudzās mazās lāsītēs. Šī skaņa ko notver manas ausis,nomierina manī. Liek atslābināties.
Atvēru bundžiņu, kas man rokā, tur stāv daudzās mazās tabletītes, atliek pietiekami daudz viņas saēsties un tu būsi beigts. Apēdu pusi. Apguļos. Sāku gaidīt savu nāvi. Es lasīju kā 2015gadā Latvija bija 2.vietā pēc pašnāvību skaita. Pirmajā vietā bija Lietuva.
Interesanti kaut kas mainījās no tā laika, man šķiet ka nē.
Jūtu vājumu, metās slikti. Galvā reibst. Vairs neko neredzu. Migla. Sadzirdu kādā balsī. Acu priekšā parādās izplūdusi cilvēka sejā. Es aizmirsu pabarot kaķēnu. Viss smieklīgākais ko varētu iedomāties, mirstot. Es aizmiegu. Manu ķermeni ieskauj tumsa. Te ir auksti. Klusi. Un ko tu tad gaidīji? Nevienam nepatīk pašnāvnieki. Es te tagad sēdēšy visu laiku. Nekurienē. Tumšā.
Ps: Man nolaidās rokās. Es visu pametu. Bet viena brīnišķīga sajūta atgrieza manī pie dzīves. Un tā ir
ⓁⓄⓋⒺ"🅘🅢 🅑🅔🅐🅤🅣🅘🅕🅤🅛"
𝖆𝖘𝖙𝖊𝖑 𝖌𝖍𝖔𝖘𝖙
