Es tevi neaizmirsīšu...

8.nodaļa

Tikko mēs spērām soli pa smiltīm nebija vairs tik omulīgi un Fifi pateica, ka viņa sajūt, ka kāds mūs vēro. Es atcerējos vīziju. Zināju, ka no tā notikuma nevarēs izbēgt. Mēs gājām uz priekšu šoreiz ātrāk, bet arī piesardzīgāk. Mēs ar Fifi izdomājām vilkt Krišu, jo tā iespējams, būtu priekš viņa labāk. Es par vīziju nebiju pateikusi ne Fifi, ne Krišam, man nācās pateikt. Lai gan šis jau tā bija diezgan neomulīgs ceļš es viņiem to pateicu. Bet viss tieši palika sliktāk... No mežiem izlīda dažas acis. Tagad šī vieta pārvērtās no neomulīgas uz diezgan balīgu. Acis nāca tuvāk un tuvāk līdz to sejas varēja ieraudzīt. Tās bija bālas. Dažu vaigi bija rozīgi maza daļa vēl paslēpa pusi no sejas. Tad vampīrs izlēca mums priekšā. Viņš uzlēca man priekšā. Viņš man centās uzbrukt, bet viņam neizdevās, jo es viņu pagrūdu. Un tad Fifi izņēma no cauruma drēbēs savu mini zobenu (sākumā tā likās) Tas bija no melna materiāla, mazliet spīdīgs,ar rievotu malu, kad izplešs. Izplest to nevarēja kurš katrs. Tikai Fifi. Viņa vampīram iešķērda rokā. Viņam netecēja asinis, bet laikam sāpēja. Es skatījos uz viņu un aizdomājos. Man tas likās jocīgi, jo nekad nebiju redzējusi kā vampīram  roka sadzīst pati no sevis. Diemžēl kamēr es skatījos notika paredzamais. Pie Kriša piezagās cits vampīrs un Krišam iekoda. Fifi mēģināja viņu apstādināt lecot retajai būtnei virsū, bet viņai neizdevās. Viņa dusmīgi izkliedza manu vārdu un es pagriezos uz viņas pusi. Es ātri pieskrēju pie Kriša. Man bija viņa tik ļoti žēl. Fifi man viņu uzmeta uz muguras un mēs aši skrējām prom..