Starp divām pasaulēm

ceļa kļūme

Virpulis kurā mūs ierāva ilga ja labi 4 minūtes, man nebija bail, es biju kopā ar tēti, brāli un labāko draudzeni turklāt viņi visi ir vampīri. Kautkas bija nogājis greizi.. mēs noteikti nebijām Havai. Visi izskatījās pārsteigti,tika izveidots aplis kura centrā atradāmies mēs, apkārt visi pārējie vīri, kāds no viņiem ar seksīgā acīm jautāja tētim *Geret, kur mēs elē ratā esam nonākuši, kas ir ar tavām sasodītajām smadzenēm?* *Krēk! esi uzmanīgs ar valodu* uzsauca kāds cits.

Lūk tad šī puiša vārds ir Krēks, kā es vēlos sajust viņa lupas uz savām, ietērpties viņa stipro roku apskāvienā.. te pēkšņi manas domas iztraucēja Sebastijans ×māsiņ nekūsti nu, viņš nu ir tikai vidējā klase, tu redzēsi vēl karstākus× pretī domās atraucu × man patīk viņš, citu negribu× brālis iesmējās un traucēja manas domas ar tekstu ×Krēka spēja ir tāda pati kā mana, viņš visu šo dzird tāpat kā es, un viņam patīc arī tu× Krēks pagrieza galvu uz mūsu pusi un šķībi pasmaidīja, es nosarku, bet viņi to neredzēja, jo biju maza + noslēpta mazā mājiņā, Meja tika izlaista no mājiņas, bet es tiku drošāk noslēpta, vairs neredzēju nevienu no viņiem.

#sāpes ausīs

man sāp nežēlīgi sāp, tevs bļāva to, ka tā ir atmaskēšana, kāds grib iegut meitu, viņi, aplis pārkārtojas, aplī bija visi četri klātesošie kas var ielīst manās smadzenēs, Krēks, Sebs un divas sievietes kuras nebiju iepazinusi, tiku nodota Sebastijana rokās. Viņi visi četri ielīda manā galvā tādā veidā ielaižot sevī daļu no manām sāpēm, man vairs nespēja tik ļoti, bet es dzirdēju ka viņiem visiem sāp. Ar gribas spēku es izstiepos visā savā augumā un tiku ārā no mājiņām, smadzeņu saikne ar pārējirm pārtrūka, un visas sāpes atgriezās, sāpju iespaidā izstiepu rokas un bļāvu, apkārt it visi mums ļaunu vēlošie nokrita nāvē. Kad bezspēcīgi nokritu vēl paspēju redzēt ko nodarīju pretiniekiem, konkrēti redzēju sievieti koši blondiem matiem. No sievietes deguna, ausīm, mutes un pat no acu kaktiņiem bija notecējušas asiņu tērcītes. Man palika slikti, es jutos slikta, bet es izglābu visus mūs.

#Briesmas vairs nedraud

Es atmodos, mes vēl atradāmies turpat, nekur nebijām devušies. Kamēr biju atslegusies mūsējie bija savākuši un salikuši kaudzes visus līķus. Tur bija kā vīrieši tā sievietes, arī pat bērni. Visi bija miruši vienā nāvē, visus nogalināju es. Es redzu tur arī pazīstamos, skolas biedrus, pats šausmīgākais ir tas ka viņu vidu ir Mejas mamma. Sieviete ko redzēju pēdējo atslēdzoties. Mejas acīs bija bēdas un asaras, bet viņa ir stipra, viņa tiek galā ar situāciju. Meja pamanījusi manu skatienu man uzsmaidīja un teica * mīļā viss ir labi, tev nav uz to jāskatās, pretinieks var būt pat vistuvākais* Viņa mani apskāva, es izplūdu asarās * Meju, draudzenīt.. piedod man.. lūdzu.. es nezināju to, ka tur ir tava mamma, es nezinu kā es to vispār izdarīju* Meja mani apskāva ciešāk un mierināja, *tās bija tavas spējas, tu biji briesmās tavs gars strādāja tavā vietā, tu esi spēcīgāka kā vispār kāds spēja domāt, tu pati to nekontrolējot nogalināji ap 250 cilvēkiem, nebūtu tevis, neviens no mums nebūtu izdzivojis. ja tu bez ziņas esi tik spēcīga tad vik ļoti spēcīga busi ar gribu un ziņu! draudzenīt tu rullē!* manā galvā tas neskanēja tik rožaini, lai vai kā es esmu slepkava, mana galvā izskanēja skaista, dobja pievelkoša,vīrišķīga bals ×Vanesa nruztraucies, ja es uztrauktos par katru glābšanā nogalināto tā kā tu to dari, es būtu jau beigts× es viņam skaļi atbildēju *Krēk, lai ko tu teiktu saki man skaļi, es nevelos, lai kads bez atļaujas speciāli listu manā galvā* Krēks atrauca *tu esi stipra ar laiku arī to tu pati mācēsi,tu sapratīsi to cik tas ir forši.* es viņam uzsmaidīju un iemigu.

#Sapnis

Es sapņoju par bērnību, mēs ar Meju un Rufusu kopā skrējām no Heralda un viņa nejaukajiem puišiem. Mums bija jautri. Heralds resnais preteklis vienmēr ar saviem draudziņiem apsmēja citus bērnus un jauca citu bērnu smilškastē uzbūvētās pilis. Mums varbūt bija kādi astoņi varbūt deviņi gadiņi. Toreiz Heralds pastāstīja visu mammai un viņa mamma sūdzējās mūsu vecākiem. Tad arī Heralda mamma uzzināja cik slikti uzvedas viņas dēliņš. Mēs skrējām pie Mejas, Mejas mamma vienmēr pagatavoja gardus cepumus, mes visi samīļojām mejas mammu, kad bija mana kārta viņu samīļot, sapni ieraudzīju viņas asiņaino seju, kas lika man pamosties. Es elsoju, blakus sēdēja Krēks, viņš mani apskāva un teica, ka viss būs labi *Krēk, tu arī to redzēji?*- *Jā V, piedod es nevarēju to mainīt, tavi sapņi ir aizsargāti, es gribēju palīdzēt, bet tavs iekšējais spēks to neļauj* es pakratīju galvu un atgulos Krēka apskāvienā, man bija labi, krēks nopūtās un es sajutu cik saldi smaržo viņa elpa, man tik ļoti gribējās sajust viņa lūpas pie manām, kad sajutu viņa sirds pukstus, iedomājos kāds gan viņš ir hotterītis.. *V lūdzu nedomā tik skaļi, atceries to, ka es visu dzirdu* es nosarku, Krēks tagat visu zin un viņš mani neatgrūda, es ari viņam patīku *jā Vanesa, tu man patic..* turpmāko tekstu viņš turpināja manā galvā ×tu man atgādini majpuķīti, svaigu, maigu, bet tajā pašā laikā spēcīgu ziediņu, no tevis var gaidīt it visu, jebko, bet tu izskaties tik viegli salaužama× es piespiedos viņam, viņa apskāvienā vēl ciešāk viņš norīstijās ×es tevi velos pasargāt no it visa× es domās atbildēju, ×tad sargā... ×viņš mazliet atrāvās no manis un skaļi teica * es sen neesmu ēdis, nevēlos tevi apēst vakariņās* manā galvā bija tikai viena doma, ja ed tu tad ed un izgaršo mani, tikai dari to maigi. Krēks manās domās noteica × es negribu tevi apest, gribu ar tevi pavadīt laiku× es nespēju apspiest smaidu un tā arī paliku smaidam. Kamēr es gulēju citi mūsējie bija devušies medībās,man bija atnestas meža ogas, izpētīju nav indīgas, var ēst, baigi garšīgi. Pārējie barojās arasinīm, kad visi bija paēduši atkal sāka gatavoties ceļam uz mājām. Es atkal tiku iebāzta mazā mājiņā, Meja gan nē, tētis teica, man tā būšot drošāk, Meja un Sebastijāns tam piekrita, nu labi es atkal tiku kārbiņā. Man tas nepatika, bet es jutu tādu drošības sajūtu.

#Mājupceļš

Mēs visi sagatavojāmies ceļam uz mājām, kad es izdzirdēju bērna raudas *stop!! teeeet izlaid mani!* Tēvs mani izlaida no kastītes un es kļuvu liela - savā augumā. Es skrēju Krēts skrēja man blakus, viņš neko nejautāja mēs skrējām. Es apstājos es dzirdu bērna raudas vēl stiprāk, es jūtu viņu, es jutu to, ka esmu vainīga pie tā ka viņš ir viens, es nogalināju viņa vecakus. Krēts saprata manas domas * Mums ir viņš jāatrod, pat ja viņš ir no viņiem, mēs viņu varam izaudzināt pareizi*
*Krēt aiziet, ieurbies manā prātā un seko viņa raudām tā mēs viņu atradīsim ātrāk* es jutu viņa spēku un mēs atkal skrējām, sadevušies rokās es apstājos. *Mums ir jāiet pirms tumsas ir jāatgriežas, mums nav laika atpūsties* es piegaju viņam tuvāk un pastiepos līdz viņa lūpām un noskūpstīju viņu, viņš apņema mani un pievilka sev tuvāk, viņš mani noskūpstīja dziļi un spēcīgi, es sajutos kā septītajās debesīs un tad es sajūtu asinis savā mutē.

Viņš nežēlīgi spēcīgi aizgrūda mani, es nokritu un manās acīs sariesās asaras, visas maliņas sāp. Krēks tajā pašā laikā bija pazudis, kad aizmeta mani viņš sita pret koku, viņa ilkņi bija izriesušies pilnā garumā, viņa instinkti pārvarēja viņu pašu. lai mani nesāpinātu viņš sāpināja citādāk. es sapratu viņu, bet tas nebija forši, nu esmu viena un man ir jāatrod berns, es piecēlos un skrēju, viss sāp bet es skrienu man ir jāpaspēj un vēl kur gan palika Krēks?
ar visām pārdomām esmu atskrējusi pie koka dobuma, tur ir bērns es to paņēmu, man bija jaskrien, bet tur bija kādi drausmīgi Vampīri tie taisījās man uzbrukt, bet te pēkšņi izleca Krēks un saplosija tos visus tos pēc kārtas. Nu viņš bija paēdis, viņš pienāca un apskāva mani cieši, bet tā lai nenodarītu mazulim pāri. viņš paņēma mani klēpī un mūs aizrāva virpulī, kas aizveda mūs lidz mūsējiem, un nu mēs varam doties uz mājām, neviens neko nejautāja, mēs vienkārši sadevamies visi kopā, es vēljoprojām viņa klēpī un atkal virpulis un mes sekmīgi nonācām mājās un tas tik bija..