Starp divām pasaulēm

Mājas Havai

Vispirms es apradu ar apkartni, es nespeju noticēt savām acīm, bet to visu skaistumu sabojāja tētis..
Tēvs bargā balsī man itkā uzbļāva  *Vanesa! kas tas par bērnu?* Es pagriezos un atcirtu *Ja tu nespēj ar mani normāli runāt tad labāk nerunā, tu nezini ko es ar tevi varu izdarīt!* Tēvs pārsteigumā iepleta acis un lūkojās uz mani, bet es  bezsirdīgi turpināju savu sakāmo *tas ir bērns kurš piederēja kadam no viņiem, es sadzirdeju tā raudas kad taisījamies doties mājās, raudas par mātes zaudējumu, bērns juta ka māte ir nogalināta, tā ir meitenīte, ja ne tu tad es viņu izaudzināšu, man palīdzēs citi, tu esi bezsirdīgs un nepieklājīgs, mēs nogalinājām, precīzāk es nogalināju šī bērna vecākus. Mums ir jāparūpējas par šo bērnu un jānodrošina bernam vislabāko ko varam sniegt. Mes, precīzāk es nesu atbildību par šo bērnu. * atvēlēju laiku pārdomām, pirms kads ko bilda jautāju tēvam *Vai saprati tēvs?* Viņš paklanīja galvu un teica ka  mums jādodas, mums neesot laika. *tu nu gan laid*iebilda Krēts *es nezinu kāda tu biji agrāk, bet neviens ar viņu šādi nekad neuzdrīkstas runāt, parasti tiek sodīti, man arī butu bijis sods par to kā uzrunāju tavu tēvu tur, bet tas nogāja secen visas situācijas dēļ.*
es nezināju ko atbildēt tapec tikai paskatījos uz viņu un noskūpstīju uz vaiga. mes turpinājām ceļu pa pariem, es gāju ar Krētu. Pa ceļam kāda vecāka gājuma kundzīte pabužināja mazulīti un apsveica ar ģimenes sakumu, mēs noteicām paldies, ejot, kad bijam tik talu, lai kundzīte nedzirdētu kopīgi izsmējāmies.. Mēs gājām līdz pat milzīgai sētai. Uz sētas vārtiem bija divi lieli burti  "V & B" es ļoti noskatījos uz tiem, tad Krēts mani apgaismoja * V ir Vailaks un B ir Buerlaks, Buerlaka esi tu bet Vailaks esmu es* *pagaidi Krēt, tas nozīmē ka mums būs..* pat nepaspēju pabeigt jautājumu, kad izskanēja Krēta atbilde uz manu nepabeigto jautājumu * jā būs* un tā atbilde mani iedvesa tādu prieku, es viņu maigi un aši noskūpstīju uz viņa pievilcīgajām lūpām, tik aši lai viņa vampīriskais instingts nepārvarētu laimi. Lai nekas nebūtu jāsaka viņš mīlīgi pasmaidīja un paņēma mani aiz rociņas. Mēs gājām iekšā pa vārtiem, man aizrāvās elpa, aiz mājas vartos norobežota privātā pludmale, iekšpusē baseins, pirts, asiņu noliktava *fui* *V pēcāk pašai tev to vajadzēs, tev jāredz iekšā, ja jau tev patīk tas kas ir šeit*

       #Mana telpa

Visa māja, jau izskatās brīnišķīgi, tā, ka apdirsties var. Bet mana izstaba atrodas otrajā stāvā, vispār ja to var saukt par izstabu, tas drīzāk ir dzivoklis kura logi ir vērsti skatam uz jūru. Tik liela guļamistaba man nekad mūžā nav bijusi, es jūtos kā visbagātākā sieviete pasaulē. Man būs nepieciešams daudz laika, lai pierastu pie tādiem plašumiem pec mana mazā dzīvoklīša. Viesistabas vidū bija milzīgs čemodāns, taspats kurš bija maziņš tēvoča kabatā. Uz dīvāna gulēja tas kaķiskais radījums,   es nesapratu kā viņš nonāca šeit? *Nass ko tu šeit dari* Viņš skatījās man virsū un klusēja, es gribēju ko teikt kad viņš savā dobjajā balsī beidzot atbildēja *Un kā tu domā, vai tev piesaistīts kaķis -sargs tiks laists brīvība vai piesiets tev lidz tu būsi pietiekami liela, lai piesaistītu mani saviem bērniem, es esmu tavas mātes un viņas mates un vēl ta tālāk, tu pat nespēj iedomāties cik ļoti vecs es esmu.* *tad jau tu esi pieredzējis visas raganu medības un karus?!* *mīļo meitēn, tas nav tas viss ko vien es esmu piedzīvojis, mana dzīve ir ļoti gara un tā būs vēl divtik varbūt pat ilgāk, līdz pienāks mans vecums* es pārdomāju viņa sacito un gribēju ko minēt, bet kaķis bija izzudis kā bez vēsts. Nu, ak vai.. es atcerējos to, kad manās rokās guļ mazulis, es izsaucu māti, jo man taču vajag telpu kur rūpēties par mazo. Durvis atsprāga un telpā ienāca trīs vīri un manā istabā tika ierikots bērnistabas stūrītis, mazulim gultiņa, rotaļvieta, un viss ar drošību, tas tik bija skats viens, divi un ir kur dzīvot! Māte man nepamanot ir ieradusies un man aiz muguras diezgan skaļā balsī jautā man *Meit, vai tā ir pietiekami labi? tagat stāsti man, kur tu rāvi to bērnu?* mammai izstāstiju visu kā bija, tur, kur sadzirdēju mazuli. *Vanesa tā ir tava spēja, tu neesi izgājusi ceremoniju, bet esi jau spēcīgāka par mums visiem kopā, man nodeva ziņu par tavu veikumu, man ir žēl Mejas, bet mēs parbaudīsim visus līķus,  ja vēlies vari piebiedroties. Mēs liksim tiem runāt, miruši tie nevar samelot, tie izstāstīs visu ko zin par uzbrukumu, lai gan man šķiet viss jau tāpat ir skaidrs, viņiem vajag tavu nāvi, bet tu nesi viņiem nāvi, kad viņi bija 160 reizes vairāk kā mēs. No līķu skaita izprotam, ka daļa paspēja laicīgi aizbegt, vai teleportēties. Bet šeit viņi mums netiks klāt. Kamēr tu esi šeit, tu esi drošība.* *mam?* *esmu šeit.* *izstāsti lūdzu patiesību par mūsu ģimeni, cik veca esi tu, tētis? cik man ir brāļu?* mamma pagriezās un pateica ka tagat neesot laika, viņa vēlāk ienākšot un pastāstīšot. Nu labi, es gribeju lai Krēts atnāk un pēkšņi Krēts ir atnācis, kā man patīk tas ka viņš man ir blakus, es jūtos pasargāta. Es novietoju mazuli gulēt, to jau pabaroja ar asinīm. Tad es iesedos gultā līdzās Krētam *Meja teica ka tu vienmēr esi bijusi negantniece* es pasmejos un pielidu pusim klāt lai to noskūpstīt, es biju prasīga un pieprasīj skūpstu, viņš centās atrauties, jo viņš baidījās mani savainot. Es apliku viņam rokas apkārt un uzsēdos jāteniski virsū, noskūpstīju viņa lūpas, zodu kaklu, teicu, lai izgaršo mani. *tu droši zini ka to gribi" starp elsām viņš uzdeva man jautājumu es kaislīgi atbildēju *jā* Krēts paņēma manu roku un iecirta tajā zobus, tas bija tik fantastiski, caur mani vijās tāda svētlaime, es jūtos kā septītajās debesīs. Krētam arī patika viņš apmierināti ņurdēja. Man sāka sāpēt, es centos viņam pateikt beidz, bet atslēdzos..