Tu esi mana ķīmija

II Daļa

Pēc viena mēneša.

   Izgāju no mājas, ārā vēl bija gaišs, varēja būt ap kādiem 20 vakarā. Šovakar bija vēsāks nekā parasti vasarā ir, bet saprotams, jo tuvojas augusta vidus, tāpēc man mugurā bija džinsu jaka, melnas džinsa bikses, t-krekls un kedas. Šovakar, kā jau pēdējo mēnesi, eju uz ballītēm bez Klaudijas un Ralfa. Klaudija drīz atlabs pavisam, bet Ralfs aizliedza iet uz ballītēm. Viņš vēljoprojām bija dusmīgs uz tiem diviem tipiem, kuru dēļ Klaudija, patiesībā, visi mēs iekļuvām slimnīcā. Dažreiz aizeju vienkārši ar vieņiem pasēdēt un parunāties.

   Iegāju kārtējā mājā, kur notika ballīte. Nebija, ar ko man dejot un izklaidēties, tāpēc paņēmu glāzi ar dzērienu un izgāju pagalmā, apsēdos zālē un malkoju dzērienu. Kaut arī man krustvecāki, ar kuriem es dzīvoju kopā, ieteica pēc tā negadījuma nedzert, es tik un tā ik pa laikam iedzeru, bet mazāk nekā iepriekš.

   Kamēr tā pārdomāju, netālus no manis noplīvoja viegls vējš, gandrīz blakus apsēdās kāds puisis. ''Skaists saulriets, ne?'' viņš jautāja. Es atburksķēju, ka laikam gan. Puisis piecēlās, pagājās tālāk, kur stāvēja bariņš cilvēku stāvēja. Ar vienu aci novēroju puisi. Izskatījās, ka tie ir viņam pazīstami, jo viņi draudzīgi un jautri sāka ar to puisi runāt, varbūt viņi vienkārši bija pārdzēruši jēgu. Kritiens, Ralfs, dumsas...  manā galvā pazibsnīja domas. Puisis ik pa laikam iemalkoja dzērienu, kamēr to darīja, tikmēr lūkojās uz mani, īpaši nepievērzdams uzmanību draugiem. Viņa acis, tumši zilas, melni mati, slimnīca. Ar vien vairāk kaut kas attausa manā atmiņā. Pamanīju dziļu rētu uz viņa rokas. Avārija!