Tu esi mana ķīmija

III Daļa

   Un es atkal skrēju. Labi, ka nebiju pamatīgu iedzērusi, savādāk nevarētu paskriet. Un es atkal atgriezos tajā brīdī, kad biju mazāka, skrēju ārā no mājas, kurā dzīvoju kopā ar vecākiem. Jā, man bija arī vecāki, bet tagad dzīvoju pie krustvecākiem, jo mana māte ir mirusi, mans tēvs.. nezinu un arī nevēlos zināt.

   Dzirdēju soļus aiz sevis, pēkšņi mani tas puisis sagrāba, es centos izrauties, bet nevarēju, viņš turēja pārāk cieši. Viņš palaida mani vaļā, bet bija gatavs mani ķert atkal. Domāja, ka es skriešu prom, bet es ļoti lēni sāku iet prom, ļoti turējos, lai nesāktu raudāt. Visas atmiņas atkal uzausa- par vecākiem, avāriju, par draugiem, avāriju. Viņš tikai lēni sekoja man līdzām.

''Mani sauc Leo, ja nu kas..'' viņš teica. ''Mani Anastasija,'' noteicu un mazliet uzsmaidīju viņam, jo viņš neprasīja neko par šo skrējienu. Mēs abi sapratām, ka esam pazīstami no avārijas un ka tikāmies slimnīcā pie Klaudijas palāta. Es nemaz neiebildu, ka viņš mani neplānoti pavadīja līdz mājām. Neko daudz nerunājām. Es gāju iekšā pa mājas durvīm, kad viņš ieteicās:''Nevēlies samainīties ar numuriem?''. Es iesmējos un teicu:''Tu jau zini, kur es dzīvoju!''. To mēs abi sapratām un iesmējāmies.

   Krustvecāki skatījās televīziju, sasveicinājos un gāju uz savu istabu, kas atradās gandrīz mājas otrā galā. Gāju garām daudzām fotogrāfijām, kur es biju maza ar blondiem matiem un ar krustvecākiem, tās visas bija tikai pozitīvas. Iegāju savā istabā, bija jau krēsla, ieslēdzu LED gaismiņas, iesēdos krēslā un ieslēdzu datoru un tumbas. Pēc brīža jau atkal biju savā istabā starp grozīgajām gaismiņām, ar oranžīgu gaismu no loga, klusu mūziku-biju savā karalistē. Tā arī jau kuro reizi aizmigu savā gultā.