Tu esi mana ķīmija

I daļa

Vēl acis neatvērusi, jutu savu smeldzošo ķermeni, nodomāju ''Tā jau katru reizi pēc ballītes.''. Atmiņa pēc atmiņas atausa man galvā- man divi nepazīstamie cilvēki sāka ālēties un traucēt visus apkārtējos, grūstīšanās, mūziku pārņēma Ralfa bļāvieni, lai pārtrauc, kļuva arvien karstāks, viss sāka dvašot kā asins pirtī, katra dūre lidoja nezināmā virzienā, mašīnu sāka šūpot, bija straujš pagrieziens, domāju ieraudzīt baltu gaismu, kā jau vienmēr, bet vienīgais, ko redzēju un jutu bija triecieni tumsā.

Tikai tagad sāku just ap savām rokām vadiņus, katetrus, pīkstieni.

''Anastasij, kā tu jūties?" vīrietis daktera paskatā man jautāja. Es biju mēma, vai es tiešām esmu slimnīcā?! Dakteris, nesaņēmis atbildi, pierakstīja kaut ko papīros un pasauca māsiņu, kaut ko pateica un māsiņa atnāca, ielaida man zāles vēnā, tas bija nepatīkami un auksti.

Nākamajās dienās noskaidrojās, ka visi, kas bija tovakar mašīnā, ir slimnīcā, katrs ar savām traumām, man ir tikai viegls smadzeņu satricinājums un biju šoka stāvoklī, par tiem diviem tipiem neinteresējos, Klaudija ir visstiprāk cietusi, pārējie ar vieglām traumām un nobrāzumiem. Tagad esmu slimnīcā tikai uz dažām dienām, lai tikai dakteri mani varētu novērot, pārējās dienās paliku palātā.

Vienu dienu pēc pusdienām aizgāju sameklēt Klaudiju. Mēs visi bijām vienā nodaļā, tāpēc nebija grūti atrast. Ejot uz viņas palātu, pa viņas durvīm tika burtiski izmests viens puisis, tālāk pa durvīm izgāja Ralfs un bļāva, lai vairs nekad nelien klāt Klaudijai. Puisis man pagāja garām, nolamājās un iegāja citā palātā. Iegāju Klaudijas palātā, viņa gulēja ar ģipsētu kāju un pārsietām rokām. Ralfs sēdēja blakus, vēl joprojām burkšķēdams par to puisi.

''Čau, kā jūtaties? Kas tas par tipu bija?" jautāju, nosēžoties blakus Ralfam.

''Hey. Nu.. kā redzi- es ar kruķiem iešu uz ballītēm...'' Klaudija iesāka, kad Ralfs viņu pārtrauca: ''Nekur tu neiesi, vairs nekādu ballīšu nebūs.'' Tā mēs norunājām līdz vakaram.