I swear it will get easier

3

- Es tā priecājos, ka ķīmijas pāru darbā tu esi mans pārinieks, jo es no ķīmijas nesaprotu pilnībā neko. - Džeikobs iesmējās, kad izgājām no ķīmijas kabineta un sakārtoja savus matus.

- Tev tā paveicās, nūģi. Iedomājies, ja tavs pārinieks būtu Ross? - abi saviebāmies un sākām smieties, - bet ar mani būs jāstrādā kārtīgi un rūpīgi, vēlos saņemt ļoti labu atzīmi, šis ir nozīmīgi priekš manis.

- Nekādu problēmu, tikai nezinu vai no manis ir vispār kāda jēga, - viņš pacēla rokas gaisā.

- Beidz, tā nav, tu varēsi klases priekšā taisīt ekspermentu. Domāju, ka šodien jau varētu iesākt ko darīt, varbūt pēc skolas tiekamies " cozy place " ? - jautāju, kad iegājām angļu valodas kabinetā.

- Kādēļ ne pie manis? - Džejs sarauca uzacis.

- Jo pie tevis būs pārāk daudz lietas, kas novērsīs mūsu uzmanību kā piemēram tavs " xbox ", - uztaisīju " tu jau zini " sejas izteiksmi un mēs apsēdāmies savās vietās. 

- Ahh, es piemirsu, ka man šodien ir basketbola treniņš pēc skolas. 

- Tieši šodien?

- Jā, tieši šodien. Varbūt varam pārcelt uz rītdienu?

- Nevaru rīt, Hanna beidzot būs pilsētā un mēs neesam tikušās divas nedēļas. 

- Atkal meiteņu vakars bez manis? - Džejs tēloja, ka ir apvainojies.

- Rīt mums ir meiteņu vakars bez tevis, jā, bet varbūt sestdien mēs varētu, ko kopā padarīt. - piemiedzu viņam ar aci un tieši noskenēja zvans uz stundu. 

* 

- Sveiki, man lūdzu vienu latte macchiato uz vietas, - uzsmaidīju baristai un samaksājusi par kafiju, devos meklēt kādu brīvu galdiņu. 

Saliku visu nepiešamo uz galda un atvērusi savu laptopu, internetā sāku meklēt ķīmijas vēstures pamatus un tās pamatlicējus, vismaz sāksim ar to , lai darbs būtu hronoloģiskā secībā. Visu svarīgo un nepieciešamo pierakstīju kladē, lai vēlāk ar Džeikobu varētu izvērtēt, ko likt prezentācijā.

" Čau, dūdaa. Nevaru sagaidīt mūsu rītdienas tikšanos, mīlu. xx " - Hanna 

" Es arī, mīlu. xx " 

Pasmaidīju un noliku telefonu atpakaļ uz galdiņa, paņēmu kafijas krūzi un palūkojos apkārt. Nemaz nemanīju kā laiks skrien. Ārā bija jau krēslains, vēroju kā cilvēki steidzās mājās gar kafejnīcu logiem vai kur citūr. Uz pretējās ielās atradās foto veikaliņš, kas tieši šobrīd jau rotāja veikalu ar Helovīna dekorācijām. Atceros vienu gadu uz Ziemassvētkiem mēs visi četri taisījām tur fotosesiju, lai aizsūtītu visiem svētku kartiņas un Eds bija izdomājis, ka visiem ir jāvelk Ziemassvētku džemperi, par ko tētis nebija īpaši sajūsmā, jo viņam tika pats neglītākais džemperis, ko mamma varēja atrast veikalā un mēs smējāmies par to visu decembri, mamma bija īsta jokdare. 

Pašai nejūtot gar vaigiem bira asaras, aši noslaucīju tās un pievērsos atpakaļ darbam. 

- Sveika... - man pretī stāvēja puisis, kurš likās kaut kur redzēts, bet nespēju tik ātri atsaukt atmiņā kur.

- Umm, sveiks, - neveikli pasmaidīju un palūkojos apkārt.

- Tu visticamāk mani neatceries, bet esmu Teo draugs Olijs, bet draugi mani sauc par Olī. - viņš uzsmaidīja. Jā, tagad es viņu atceros un viņš jau man tad neiepatikās, jo varu apzvērēt, ka es viņu atceros, no kaut kurienes.