Neparastais pavasaris

Aprīlis

01.04.2020

Čau Fionīt! 

Ar ko lai sāk. Man ir tik daudz kā stāstāma. 

Laikam jāsāk ar labajām ziņām, un vispār sliktu ziņu man nav. Es netiku pieķerta, un šķiet, ka esmu iemīlējusies. Ballīte bija perfekta, bet, manuprāt, Reinaram bija drusku garlaicīgi, tas noteikti tāpēc, ka nebija viņa vecuma vienaudži. Tāpēc vakara lielāko daļu mēs pavadījām ārā runājot. 

Viņš ir tik jauks un... Skatoties viņa acīs, pat nejutu, cik ārā ir auksts, šķiet būšu apaukstējusies, bet tas bija tā vērts, jo, vakaram beidzoties, viņš izlēma mani noskupstīt.

03.04.2020

Čau, Fiona!

Nespēju koncentrēties uz mācībām, jo visu laiku domāju par viņu un manas kaklasāpes vispār visu sabojā. No rīta, kad mamma mērīja temeratūru, man parādījās +37 grādi, ja viņa zinātu, ka biju ārā, mājās būtu sacelta panika. Zinu, ka tas nav nekas nopietns, jo mana imunitāte ir stipra.

07.04.2020

Čau, Fiona! 

Jūtos pavisam dranķīgi, man ir klepus un drusku paaugstināta temperatūra

Reinars ne reizi nav piezvanījis, un ģimene uzvedās dīvaini. Brālim ir aizliegts pie manis pietuvoties, un mamma visu laiku mēģina tēti pierunāt, ka man vajag veikt analīzes. Jā, simptomi ir līdzīgi covid-19, bet nevar tak pie katras kaites vainot covidu.

09.04.2020

Čau! 

Dzīve mani laikam ienīst. Ļauj paskaidrot. Tātad laikapstākļi pilnībā neuzlabojas, kā līst, tā līst. Brīžiem liekas, ka sajūtu Reinaru pīpējam un klepojam uz viņa balkona un, kad cenšos viņu noķert, viņš jau ir iekšā. 

Cik dīvaini, kāpcēc viņš izvairās? Ko es tajā vakarā izdarīju ne tā? Tu esi vienīgā, kurai varu uzticēts savus noslēpumus.

10.04.2020

Čau, Fiona!

Sazvanījos šodien ar Megiju, izrādās viņa katru vakaru lavās ārā uz tusiņiem, un foršākais ir tas, ka viņas senči pat nenojauš neko. Bāc, es arī tā gribētu! Runājot par manu veselību, sāku justies drusku labāk, kas nozīme to, ka neesmu slima, es atsakos ticēt tām blēņām...

Mamma tikko paziņoja, ka rīt mēs visi brauksim nodot analīzes, jo mana klepošana un temperatūra viņu satrauc. Tika sasaukta ģimenes sapulce un kopīgi izrunātas mūsu ikdienas gaitas, lai izslēgtu covida risku un nomierinātu mammas nestabilo nervu sistēmu.

11.04.2020

Man būtu jāiet gulēt, bet nespēju aizmigt, pirms neesmu pastāstījusi tev par šodienas analīzēm. Ko lai saka? Pirms izbraukšanas mamma mums visiem iedeva sejas maskas un lika dezinficēt rokas. Piebraucot pie teltīm,tikai tad sapratu, cik nopietni šis viss ir... Viss notika zibenīgi ātri. Ārsti, kuri atgādināja astronautus, aicināja mūs uz savu telti.

Drabs tika veikts bezkaislīgi un neiejūtīgi. Degunā un kaklā tika stumti kociņi.. Šī bija tik briesmīga procedūra, bija tāda sajūta, ka tie kociņi atdūrās pret manām smadzenēm,.

13.04.2020

Mamma saņēma zvanu, sekunžu laikā viņas sejā iestājās panika, izmisums, neziņa, tukšums. Mūsu ikdiena sastinga. Mēs nezinājām, ko iesākt, un nepalīdzēja arī, tas, ka astronauti pusstundas laikā klauvēja pie mūsu durvīm. Es tiku aizrauta uz slimnīcu vienā acumirklī. Ātrumā paspēju paķert dažas drēbes un tevi. Es nespēju noticēt, ka pozitīvas analīzes bija tikai man...

14.04.2020

Pirmā diena karantīnā (izolācijā)

Sāku vilkt galus kopā, cenšoties saprats, kur esmu saķērusi covid-19, un tad man pieleca, Reinars...

Viņš tak nesen bija atgriezies Latvijā, viņam bija tādi paši simptomi kāman. Viņš mani aplipināja. Tikai man var šādi veikties ar pirmo skūpstu...

17.04.2020

Čau, Fionīt! 

Pēdējā laikānav īsti spēka, lai uzrakstītu tev. Slimnīcā valda kapa klusums, man pietrūkstsbrāļa kaitināšanas un mammas ēdiena, jo slimnīcas ēdiniens ir neēdami pretīgs.Man pietrūkst ikdienas rutīnas... 

Esmu pieslēgta pie sistēmas un vienigā komunikācija,kura man ir ar ārpasauli, ir astronauti. Viņi īsti neko nestāsta, tādēļ visulaiku pārsvarā zīmēju. 

Viņi vēlās zināt, ko esmu darījusi distancēšanās laikā,lai spētu noteikt un atrast iespējamos inficētos cilvēkus. Man nekas neatliekkā pateikt viņiem patiesību par ballīti, šajā ziņā es priecājos, ka mani vecākinav man blakus, jo es nespētu ielūkoties viņu vīlušajās sejās. Iedomājies, ar savu bezatbildību esmu pakļāvusi savu ģimeni un veselību briesmām.

VIENAS BALLĪTES DĒĻ!!!

20.04.2020

Ar katru minūti man ir grūtāk elpot, brīžiem ir tāda sajūta, ka smoku. Rakstīšu īsti un saprotami, jo visu laiku pārsvarā guļu, man spēka nav.

24.04.2020 vai arī 25.04.2020

Slimnīca ir vieta, kurā laiks apstājās, cerība piedzimsti un ticība atrod tevi. Pēdējā laikā sapņoju... Sapņoju par prieku, mīlestību, siltumu, maigumu, kopābūšanu. 

Nekad īsti neesmu ticējusi Dievam, bet, atrodoties šeit, visa domāšāna mainās. 

Tagad, lielākoties, domāju par to, kā man pietrūkst savas ģimenes un draugu. Man pietrūkst mazo brīžu, tādu kā mammas dziedāšana, tēta ķircināšana un brāļa pieskatīšana. Visvairāk uz pasaules gribu viņiem atvainoties un apkampt viņus no visa spēka.

?.04.2020

Esmu iztērējusi visas savas spēka rezerves, cīnoties un rakstot tev. Lai tu nepailktu neziņā par manu stāvokli, es apsolos ievilkt svītriņu par katru sagaidīto dienu vienu, līdz atveseļošos.

30.04.2020 (Laikam)

. ... -- ..- / ... .... . .. –