Neparastais pavasaris

Maijs

Maijs

Datums: ?

... .... . .. -

Dat. ?

-

D.

.

*****

21.04.2020

Mammīt, tētuk, Robīt...

Ja esiet saņēmuši šo vēstuli, tad Jūs rokās turat manu dārgo Fionīti un, ja viņa ir pie Jums, tad tas nozīmē, ka manis vairs nav.

Man pietrūka spēka cīnīties...

Es rakstu šo vēstuli, lai kārtīgi spētu atvadīties. Tā kā man nav iespējas pateikt atā klātienē, es darīšu to šeit. Es gribu Jums teikt lielu paldies par dzīvi, ko esat man devuši, un vēlos, lai zināt, ka es nekad neplānoju Jūs šādi sāpināt. Atrodoties šeit, esmu sākusi ticēt. Ticēt, ka reiz mēs visi atkal satiksimies. Bet līdz tam brīdim, es lūdzu, lai neraudat par manu prombūtni, atceraties jaukos un priecīgos brīžus ar mani.

Robert, manu mīļo brālīt, es zinu, cik ļoti tu jūsmo par manu istabu, tu vari to ņemt,

Piedod, ka tev vairs nav, ko kaitināt, bet beidzot tu varēsi dabūt kaķi, manas alerģijas vairs nevienu neatturēs. Ai, kā gribētos sabužināt tavus cirtaino matu cekulu! Bet nu mani pirksti tik krampjaini burza vēso palātas palagu.

Tēti, mammu...

Piedodiet par sāpēm un bēdām, ko sagādāju. Piedodiet, ka nepaklausīju ierobežojumiem, ka neuztvēru noteikumus nopietni. Atrodoiets šeit, saule, mēness un zvaigznes liekas tik burvīgas un tuvas, tāda sajūta, ka spēju tās aizsniegt. Man ir tik daudz, ko nožēlot, bet visvairāk mani nomāc tas, ka neapskāvu Jūs. Man bija bail, ko padomās mani klasesbiedri un draugi. Kā es tagad gribētu, lai Jūs mani apskautu, paņemtu klēpī, bet diemžēl tā ir tikai skaista fantāzija. Es Jūs ļoti mīlu, lūdzu, neaizmirstiet to...