Trīsvienība

4. Nodaļa

Bērinieku sejas bija sāpju pilnas, vismaz to cilvēku, kas Huanu bija pazinuši personīgi, viņa draugu un tuvāko radu sejas. Arī pārējie bija uzspieduši savējām sēru zīmogu, bet tas jau bija vairāk tādēļ, lai atrādītos, tajā pašā laikā varbūt cerot arī uz kādu Huana lielās impērijas gabalu, kura nu gan jau neglābjami tiks pārdalīta. Vismaz visi tā domāja. Godājamais SRT Corp. šefs Huans Mano gluži svētais jau nebija bijis, bet starp pasaules lielajiem un ietekmīgākajiem viņš bija vismaz vairāk vai mazāk paciešams. Un nu viņa vieta bija brīva.

Bēru ceremonija nebija pārāk pompoza un grezna, un Huans neko tādu arī negribētu. Klāt bija viņa ģimene, daži tuvākie draugi un dažādu līmeņu "augstās" galvas. Vienkāršs katoļu mācītājs, ne kāds bīskaps vai kardināls, noskaitīja lūgsnas un te, lejā, ar kupolu apņemtajā bagāto, slaveno un turīgo ļaužu kapsētā drīz palika tikai Mano dzīvesbiedrs Press ar nelaiķa uzticamo miesassargu un draugu Pirmo - vīru, kas tomēr nebija spējis bosu pasargāt līdz galam.

Lai nu kurš, bet šo traģēdiju vissmagāk pārdzīvoja tieši Prestons. Pirmais brīžiem paraudzījās viņa sejā, jo Press sēdēja tieši blakus, un neredzēja tajā pilnīgi neko- ne cerību, ne kādu labu domu vai mierinājumu. Tajā bija tikai baisa tumsa un dziļas skumjas, tik dziļas, ka apkārt esošajos tās radīja pašas savu, nepārvaramu bezdibeni. Un likās, ka viņš nemaz nevēlas ar to cīnīties, tikai grimst arvien dziļāk un dziļāk. Bet virspusē vēl bija pamatīga cietas un noteiktas fasādes kārta, kas formas pēc vēl gribēja turpināt Mano iesākto darbu.

Šajās dienās, šai modernajā laikmetā jau mirušos parasti vai nu kremēja vai pārvērta kompostā, atdodot augsnei dzīvības esenci, un bēres bija tāds īpašs, neparasts notikums, kurām par godu piederīgie ģērba mugurā senlaiku bēru drānas, uzsverot šīs tradīcijas vēsturisko nozīmi un cenšoties līdzināties sen aizgājušajiem senčiem. Tās bija kļuvušas par sava veida modernu karnevālu- vīri garos, melnos auduma uzvalkos un sievietes svārkos un melnās kleitās nāca šeit, zem šiem kupoliem, kam apkārt bija rēgaina smoga pārpildīta augsta un trokšņaina pilsēta, lai klausītos jau simtiem reižu dzirdētos priestera vārdos.

„No zemes tu esi nācis, par zemi tu atkal pārvērtīsies"

Bēru ceremonija drīz beidzās, bet Press joprojām nekustīgi sēdēja uz nelielā, baltā un labi pulētā akmens, kas blakus kapam bija nolikts, lai kalpotu par nelielu soliņu. Viņš skumji raudzījās uz abiem jaunajiem, Andri Stūri un Endiju, kas lēnām atstāja kapavietu. Viņš pat nezināja kas tie abi tādi bija, bet tas tur jaunais vīrietis... raugoties viņa sejā Presam šķita, ka tā dvēsele ar nešķita īpaši vesela. Šķita, ka nāve bija satricinājusi pilnīgi visus, kam jebkad bijis kāds sakars ar SRT Corporation.

Tad, pamājis ar roku, viņš aicināja pienākt klāt Annu Listu, sievieti, kas kādu laiku iepriekš bija strādājusi pie viņa kompānijas atklātā citplanētu koda un kam bēru ceremonijas laikā tika dots rīkojums vēl nedaudz uzkavēties kapsētā.

Presam blakus joprojām nesatricināmā uzticamībā sēdēja miesassargs Pirmais.

„Vai kompānija paliek manā pārziņā, tur viss ar papīriem kārtībā?" atraitnis klusi pavaicāja lojālajam miesassargam, kamēr sieviete vēl nebija paspējusi pienākt abiem klāt. Ārpus kupola gandrīz necaurredzamajā smogā varēja saskatīt tikai apakšējās rēgu pilsētas aprises.

„Aha" Pirmais pamāja „Protams! Viss ir nokārtots. Par to tu neuztraucies."

„Labi, tas labi."

Anna lēnām piegāja tiem klāt, sniegdama Presam savu nedaudz drebošo roku.

„Es esmu Anna Lista" viņa neitrālu sejas izteiksmi iepazīstināja sevi ar jauno SRT Corp. vadītāju.