Trīsvienība

8. Nodaļa

Andris Londonā ielidoja agrā rītā. Ceļā nebija gadījušies nekādi starpgadījumi un viņš, tieši no kosmosa lidmašīnas klāja ieslīdējis mazo tranportauto straumē un izgājis visas formalitātes, kas nekādu īpašo laiku gan neprasīja, pēkšņi attapās laukā, uz ielas. Un atcerējās par to, kāpēc bija tik silti saģērbies.

Londonā valdīja ziema. Ne jau nu gluži tās paveids ar sniegu un milzīgiem mīnusiem, bet vienalga- bija auksti. Viņš nodrebinās un tā prātā atkal pavīdēja dīvainas aprises un pelēki tēli no šīs svešās pasaules, ko viņš nekādi nevarēja aizgaiņāt prom.

Nu viņš bija brīvs. Brīvs, lai iespējams nodzīvotu savu atlikušo dzīvi ar saviem jaunajiem murgiem?

Protams, viņš zināja, ka pat nekāda formāla brīvība tam nedraudēja. Anna viņam līdzi bija nosūtījusi arī pāris neredzamus miesassargus, kuru identiāti viņam tā arī nebija atklājusi. „Tas ir tavās paša interesēs. Kolīdz mēs atradīsim Kirilu ar Ali..." viņa bija teikusi, jaunajam latvietim uzreiz aizmirstot visu tālāko, kas sekoja. Jo viņš zināja, ka pastāvēja šaušalīgi liela iespēja, ka zinātnieki jau ir vai nu miruši, vai iesprostoti, paslēpti kaut kur tik tālu, ka šie murgi viņu nobeigs ātrāk kā Pirmais spēs abus nelaimīgos atrast.

Stāvvietā viņš atrada savu auto. Tas joprojām bija šeit, neviens to nebija aizdzinis, nozadzis, pat tam pieskāries. Pat ne Endija, lai gan viņš tai bija pateicis kur tas atrodas.

Endija... Viņa sejai pārlaidās pāri skumju izteiksme.

Pāris minūtes vēlāk pa lietaino debesu ceļu viņš jau traucās sievietes dzīvokļa virzienā. Bija palikusi tikai kāda nedēļa līdz Ziemassvētkiem, pēc tam nāks jaunā simtgade. To viņš vai pavisam bija aizmirsis. Daži kā vienmēr pareģoja pasaules galu, citi tikai vēlējās sarīkot lielisku ballīti, bet vēl daudziem citiem par to bija dziļi nospļauties. Dīvaini, nodomāja Andris. Nu viņš arī piederēja pie tās trešās kategorijas, lai gan vēl pavisam nesen tieši tas bija viens no notikumiem, ko viņš uzskatīja par vienu no svarīgākajiem pēdējā laikā. Ne jau nu katrs savā mūžā piedzīvo gadsimtu maiņu. Bet kāda gan tagad un vispār tādai maiņai bija nozīme?

Uznesies augšā līdz 860. dzīvoklim, viņš nobrauca ar roku pāri identifikatoram un piespieda savu seju pie mazā ekrāna. Šoreiz viņš nespēja prātot ne par franču jaunās arhitektūras vilni 30tajos, ne brīnišķo skatu caur Endijas logu. Viņš tikai klusi murmināja.

„Endij, ielaid mani iekšā! Mums jāaprunājas. Lūdzu."

Bet atbilde nesekoja. Un vispār... nelikās, ka kāds ir mājās. Arī pats dzīvoklis tam dusmīgi spīdināja sejā ekrāna sarkano gaismu un jau iepriekš sagatavoto uzrakstu „Endijas nav un viņa nevēlas tevi redzēt".

Varbūt viņa bija darbā? Bet šodien taču bija brīvdiena.

Bija tikai klusums, tāpēc viņš nolēma izmantot senseno metodi, pret nepielūdzamajām, smagajām durvīm pielietojot savu dūri. Dun-dun-dun-dun, viņš četrreiz uzsita gaidot kādu reakciju, bet tā nesekoja. Ekrānā parādījās tikai jauns uzraksts.

„Tu tiešām gribi, lai es izsaucu policiju?!"

Andris atmeta ar roku un devās prom. Galu galā viņš bija atstājis Losandželosu nevis tādēļ, lai atkal dzītos pakaļ Endijai un diskutētu ar viņas dzīvokļa drošības sistēmu, bet gan lai apciemotu vectēvu Latvijā.

Līdz tuvākā transporta atiešanai bija palikusi vēl kāda pusstunda, tāpēc viņš uz brīdi iegriezās tuvejā "NuBeef" ēstuvē, kas bija lielākā mākslīgās gaļas restorānu ķēde Eiropā. Pat ne tādēļ, ka viņam īpaši gribētos ēst. Vienkārši te bija lieliska virtuālā izklaide... un bezmaksas, ja tev līdzi bija savas brilles.