Trīsvienība

6. Nodaļa

 10. DIENA

„Pēdējās dienās strauji pieaugusi aktivitāte uz ziemeļu robežas. Līdz ar Nolonni Garri paziņojumu par vecā režīma gāšanu šķiet, ka karš ir neizbēgams. Virsprezidents Ekto Dalī ir sasaucis parlamenta ārkārtas sēdi, lai spriestu par tuvākajiem plāniem. Reportieri ziņo, ka naktī notikušas pirmās apšaudes starp robežsargiem un Ziemeļu armiju pie Noklas, Vastrē un Kilkolas. Garri draud sķērsot robežu kuru katru mirkli, melīgi apgalvojot, ka tieši mūsu kareivji esot sākuši asinisizliešanu."

Es sēdēju uz cietās gultas un klausījos diktora manāmi satrauktajā balsī. Vēl vakar mēs bijām mazajā ciematā un tur cilvēku acīs es nemanīju ne mazāko uztraukumu. Visi bija laipni, draudzīgi un aicināja mūs apmeklēt lielo Sarkansaules Atvadu balli pēc pāris dienām, no skolām un darbavietām iznākuši uz visām debesspusēm mājup plūda pēc mūsu standarta jau gana nobriedušie, bet šajā pasaulē vēl tik jaunie pieaugušie. Bija arī kāds bērns, viens vai divi. Daudz viņu te nebija.

Un tomēr Hola bija satraukta. Satrauktāka kā vakar, daudz nervozāka kā pirmajās dienās, kad ar viņu iepazinos. Es viņai jau teicu, ka mūsu... viņas māja un Atraija ciemats ir kādu 600 ciklu attālumā no robežas, ka nav ko uztraukties pirms laika. Viņa to visu zināja, bet tas jau viņu mazāk bažīgu nedarīja.

Domāju, ka viņa galvenokārt uztraucās ne tik daudz par sevi kā par mazo Hošī.

„Andri, tu teici, ka esi karojis" Hošī, iemeties manā istabā, agri no rīta vaicāja, ziņkārīgi lūrēdams vēstures grāmatā, ko Hola man vakar bija nopirkusi un ko es nu biju pasācis lasīt. Biju nonācis līdz aizraujošajam zudušo civilizāciju posmam, senajai vēsturei.

„Aha, tas gan bija sen" es tikai klusi norūcu.

Es patiešām negribēju par to atcerēties. Nez kad es viņam par to biju ieminējies?

Tā bija pavisam cita dzīve, arī burtiskā nozīmē.

„Pirms 100 gadiem vai vēl senāk?"

Viņiem tiešām te bija savādāka laika izpratne. Vēl joprojām nespēju pierast pie tā, ka viņi dzīvoja 200, 300 un vēl daudzus gadus ilgāk kā tik mirstīgie mēs.

Es tikai pasmaidīju un neko neatbildēju.

„Bet lūdzu, pasaki" viņš turpināja tincināt, norādīdams uz atšķirto lapu grāmatā "Re, Akras kauja, jā? Mums par to mācīja skolā. Agrons, lielais karavadonis, vadīja 30 000 vīru armiju pret Posa impērijas spēkiem. Viņiem nebija nekādu izredžu uzvarēt, bet Agrons bija tikpat viltīgs, cik drosmīgs. Tajā gadā sarkanā saule bija pienākusi pavisam tuvu zemei un migla gandrīz vai sniedzās līdz krūtīm. Un Agrons to izmantoja. Viņš iemācīja saviem vīriem kauties miglā, apgūt tumsas valsti. Viņš zināja, ka ilgi dzīvojoties pa miglu vīri drīz mirs, bet viņi visi bija gatavi sevi upurēt - tikai tāpēc, ka zināja, ka Posa armija nopostīs visu savā ceļā, nogalinās visus dzimumus, jaunos un vecos, un mazos."

„Vai tu arī biji tāds varonis kā Agrons? Tu taču arī esi trešais, tu karosi! Es arī kādreiz gribētu tā cīnīties, gribu uzvarēt kaujās un kļūt par varoni."

Es pasmaidīju. Bērni laikam visur bija vienādi, lai kur arī gadītos nokļūt.

„Nē, es nebiju varonis" es drūmi atbildēju „Es darīju savu darbu, cik labi vien spēju un kā bija mācīts, bet... Un tu, tu visu laiku saki, ka es esmu trešais un tāpēc man jākaro. Kas tad esi tu?"

Viņš paraudzījās manī izbrīna pilnām acīm, tad aši atguvās, atcerēdamies, ka es taču biju neko nezinošs bālģīmis citplanētietis.

„Paskaties uz manu galvu, Andri. Redzi lielās līnijas virs acīm- tas ir trijstūris."