Trīsvienība

7.Nodaļa

 Gasa Andri sagaidīja ne īpaši viesmīlīgi. Lielbuss piestāja pašā pilsētas centrā un pēdējo reizi nosēcies aicināja pasažierus pamest tā mājīgo salonu. Andris jau labu laiku bija knosījies savā krēslā, raudzīdamies apkārt, uz lielajām, dīvaini samudžināto cauruļu mājām un spilgti netīrajām krāsām tam visapkārt. Viņš lēni izšļūca ārā no transporta līdzekļa un cauri lielajam cilvēku baram devās sameklēt kādu transportu, kas viņu aizvestu līdz šī Akri Tā dzīvesvietai.

Sasodīts, šī pilsēta tomēr bija visnotaļ milzīga, pēc brīža, sēžot nelielā un omulīgā transporta līdzeklī, 306. maršruta transportierī, viņš raugoties ielu mudžekļos un krāsainajās izkārtnēs, kas likās stiepjamies no pašas debess velves augšas līdz apakšai pazemē, nodomāja. Kā gan tu, nezinātāj, bez vietējo palīdzības vispār spētu atrast ceļu uz kaut kurieni. Viena iela nomainīja otru, tad nogāja pazemē, lai ļautu citai slīdēt tai pāri, tad atkal pacēlās augšup, lai izlaistu loku un dancis turpinājās no jauna.

Tālu pamalē atskanēja pērkona grāvieni, vismaz tie izklausījās pēc pērkona grāvieniem. Parastos laikos tie, kas izklausījās pēc pērkona grāvieniem tādi arī bija, bet ne šobrīd. Andris šo skaņu pazina. Kaut kur tur, tālu, tālu dunēja smago lielgabalu balsis, tur mira cilvēki. Tas bija karš un izskatījās, ka vietējie šeit to jau bija uztvēruši par pašsaprotamu. Neviens netērēja pat mirkli laika, lai saausītos un ieklausītos dārdienos.

Un varbūt tas šoreiz tik tiešām bija tikai pērkons? Kas to lai zin? Viņa atmiņas, īstas vai mākslīgas, varēja viņu arī vilt.

Nevarētu teikt, ka šis Akri dzīvoja kāda lepna rajona vēl lepnākā mājā. Kad pēc nelielas kavēšanās un ceļa prasīšanas Andris beidzot bija pienācis pie varen noplukušas pāris stāvu mājas, kas tikpat labi atmiņā varēja arī atsaukt kadrus no senām kinofilmām par dzīvi Amerikas melnādaino geto, kuras foajē sēdēja kāda cienījama vecuma pirmā dzimuma būtne ar Andraprāt greizu skatienu, viņš saprata, ka dzīvē dažreiz viss notiek kā visbanālākajā no situāciju komēdijām. Ja viņš nekad nebija bijis iekš tāda mājokļa uz Zemes, tad kāpēc, lai kas tāds nevarētu būt uzcelts arī šeit.

Viņš atkal bija aizdomājies par to savu Zemi... Kāpēc?

„Labdien" šī dāma viņu uzrunāja pat nepamādama ar rokām kā pie viņiem bija pieņemts. Viņa izskatījās ne tikai muļķīgi, bet arī neiedomājami nogurusi "Ko jūs vēlaties?"

Andris pasmaidīja.

„Es nāku ciemos pie Akri Tā. Jums jau zvanīja mana draudzene."

Dāma palūkojās kādā kārtīgi palietotā žurnālā un nopūtās.

„Tieši tā. Jā. Nu...laipni lūdzu!"

Viņa izplūda smaidā un pastiepa Andrim pretī dzīvokļa atslēgu, ko Akri bija vēlīgi atstājis, lai ciemiņam visu dienu nebūtu jānīkst kaut kur pilsētā. Andri tas pārsteidza. Uz Zemes... un pat nerunājot par Zemi vienalga tas bija kas neparasts. Viņš taču šo Akri nemaz nepazina, bet acīmredzot vīrietis tik ļoti uzticējās Holai, ka bija gatavs uzticēt sava dzīvokļa atslēgas kādam pilnīgam svešiniekam.

Andris pasmaidīja. Viņš paņēma atslēgu, uzsmaidīja vecišķajai sievietei un lēniem soļiem devās pa kāpnēm augšā. Trešais stāvs. 7. dzīvoklis. Tā kundze viņam tika teikusi.

Atvēris smagās dzīvokļa durvis, viņš ieraudzīja mitekli, kas ievērojami atšķīrās no tā, ko viņš no Olniešu mājokļiem bija redzējis iepriekš. Un neko daudz redzējis jau viņš nebija- tikai slimnīcu un jaukās Holas viesmīlīgo namu Atraijā. Bet šis miteklis bija kaut kas pavisam savādāks. Nelielie logi nelaida istabā īpaši daudz gaismas, bet tie stari, kas tajā tomēr bija spējuši iekļūt, istabu padarīja tikai noslēpumaināku, mītiskāku. Viņš izgāja cauri visām trim dzīvokļa istabām, tās bija pārpārēm piebāztas ar dažādiem antīkiem priekšmetiem- skapjiem un grezni rotātiem plauktiem ar dīvainas formas māla traukiem uz tiem. Uz lielā galda vienā no istabām bija tikai ŗakstāmo un papīru kaudzes... un dažādi jocīgi ķinķēziņi par kuru pielietojamu viņam nebija nekādas skaidrības. Papīri bija no vienas vietas aprakstīti ar vārdiem juceklīgā rokrakstā, tekstam klāt bija arī raupji zīmējumi, daži no tiem viņam nesaprotami, citos bija attēloti lieli stobri, kas pavērsti pret debesīm- acīmredzami saistīti ar Akri darbu aizsardzības ministrijā, bet citos... Andris pacēla kādu saņurcītu lapu un attēlā ieraudzīja pats sevi. Pareizāk sakot nevis sevi, bet Zemes cilvēka attēlu. Un paraustīja plecus.