Pagrīdes Impērija

2. daļa.

Pati īsti neapzinādamās kā, es attopos stāvam pie Pārbaužu Institūta galvenajām ieejas durvīm, taču savā prātā vienalga nespēju apjēgt to, kas tiko noticis. Smagās lietus lāses, neko nenojaušot, sitās manā sejā, uz tās atstājot sārtas sāpju līnijas.

Nē, tas nevar būt. Tas nav iespējams.

Pasaule griežās vienotā, ātri kustīgā virpulī un viss, kas pazib skatienam, tulīt izzūd nebūtībā.

Migla, kas sedz debesis un pasauli vienotā dūmakā, atgādina necaurejamu būri, tā nemanāmās robežas smacē manu būtību. Viegli zvalstoties, es dziļi izelpoju un atspiežos pret kādu tuvumā esošu sienu.

Tiko notikušais ir jāaizmirst.
Jāpaslēpj prāta visdziļākajās dzīlēs un jāsargā. Ja kāds to uzzinās, tad viss par ko esmu sapņojusi izzudīs.

Es apstājos un ar abām rokām saķerot galvu, atslīgstu pret balti sterīlo Institūta sienu. Aizverot acis, pat to tumsa šķiet savādi bieza. Nemanot, mana elpa, līdz ar sirdspukstiem ir pārvērtusies smagos sēcienos.

- Vai esat apmaldījusies? - mani uzrunā mehāniski pārveidota, stingra balss, un paceļot skatienu, es sastopos ar diviem bruņotiem Miera sargiem. Es cenšos atbildēt, taču pār lūpām izlaužās vien sasalusi izelpa. - Mums nāksies jūs aizturēt. - viņu mehāniski pārveidotās, griezīgi sinhronās balsis iezogās manas dvēseles dziļākajās dzīlēs. Es nemanot nodrebu.

- Atvainojiet. - gaisu mums apkārt satricina kāda jaunas sievietes balss. Sargu bruņotās sejas palūkojās runātājas virzienā, un man atliek vien atviegloti aizvērt acis. - Viņa ir ar mani. Viss tiek kontrolēts, kungi, jūs varat doties. - dzirdu kā Džūlijas nemainīgi pārliecinošā balss iezogās sargu noslēgtajā prātā un viņi neko nepaužot, dodās tālāk.

- Emīlij? - kad soļi attālinās, meitene uzmanīgi iesāk un viegli skar manu plecu. Paverot acis un ieraugot draudzenes vaibstus, man pakrūtē kas spēji saraujās. Ja kāds uzzinās par notikušo, man būs jāatsakās arī no viņas. - Emīlij, kas noticis? - viņas zilās acis, gluži kā spētu izlasīt manas domas, izbiedētas ielūkojās dziļi manā dvēselē.

Šis šaudīgais skatiens sarauj kaut ko manā iekšienē, un es klusi iesņukstos. - Viss ir beidzies. -

- Es nesaprotu. - lāga neaptverot manu vārdu nopietnību, viņa sarauc pieri un izmisusi gaida turpinājumu.

- Man ir jābēg, tālu prom. Es vairs nedrīkstu šeit palikt. - čuksti, gluži kā lietus lāses uz mūsu bālajām sejām, izbirst vienā elpas vilcienā. - Man jādodās jau tulīt, citādi viņi mani atradīs. -

- Vai tas ir saistīts ar pārbaužu rezultātiem? - Džūlija vāji iebilst. - Emīlij, runā ar mani. -

- Nē. Tu nesaproti. Tu nesapratīsi. -

- Tu man nedod iespēju saprast. - viņas balss aizlūzt, un pēkšņā apmulsumā, es uzlūkoju meitenes izmisuma ieņemtos vaibstos. Viņas gaišajos vaibstos gaisma mij spēles ar tumsu, gluži bālajos matos rotājās pustumsā mirdzošas ūdens lāses. - Tu saki, ka es nesapratīšu, bet tevī pašā trūkst pasaules izpratnes un saprašanas. Vaimanāšana un sūkstīšanās, ka pasaule tevi nesapratīs nav solis uz problēmas risināšanu. - piesardzīgi palūkojoties apkārt, viņa klusi piebilst.- Pasaule no mums gaida rīcību un stingru vārdu. -

- Tu pārāk daudz rūpējies, Džūlij. - pēc ieilgušā klusuma mirkļa, es apmulsusi nosaku.

- Man šķiet, to sauc par mīlestību. - meitenes seju aizēno skumjš smaids. - Taču es vēlos, lai tu paliec, Emīlij, paliec manis dēļ. -

- Bet vai tad to nevēlās ikviens? Paturēt to, kas nav paturams? Un pamest to, kas no mums neatstājas? -

- Bet ar mani ir savādāk. Es vēlos būt vien laimīga. - sirdi sažņaudz stingras spīles un uz sekundi, mana elpa apraujās. - Taču es esmu laimīga. - es stāvu un truli lukojos viņas lietus izmērcētajos vaibstos. Tas bija tikai viens vārds, bet tāds, kuru es vēl nekad nebiju dzirdējusi. - Atmiņas par to, ko kopā esam paveikušas, vienmēr liks man būt laimīgai. - šie vārdi liek salūzt kaut kam manā būtībā. Viņai nav nekādu ilūziju par dzīvi, un viņa zin, ka pie tā arī vajag turēties, lai dziļi sirdī novērtētu to, ko sauc par laimi. Viņa zin, ka par to ir arī jāmaksā. Laime ir visnenoteiktākā lieta pasaulē, ar visaugstāko cenu. - Mēs esam laimīgi un nelaimīgi. Tā laikam ir jābūt. - viņa uzmanīgi nosaka. - Laimīgi vien šodien ir vairs svētie. Bet varbūt arī tie vairs ne. Varbūt tikai akmeņi vēl ir laimīgi. -

- Apsoli, ka tāda būsi vienmēr. Vienmēr busi laimīga. - ar mēteļa piedurkni pārbraucu pāri acīm, atbrīvojot aizmigloto skatienu.

- Vai tās ir atvadas? - arī viņas balss aizlūzt, taču es izliekos to nemanot. Viegli pamājot ar galvu, es pasmaidu un pagriezusies, aiz muguras atstāju savu skumjās slīgstošo, labāko draudzeni.

Bailes padara mani par ieslodzīto. Cerība dod brīvību.

Guļot gultā, nakts tumsas apskāvienos, es sadzirdu tuvojošos soļus.