Durvis starp murgiem II

𝟙

Man ir māsa. Pie velna, man ir māsa! Es vēl joprojām stāvu viņas apskāvienos. Kāpēc Arkādijs neko neteica, kāpēc viņš klusēja un neko neteica? Nezināju vai dusmoties uz viņu vai pašai uz sevi par to, ka viņu neatcerējos, bet ne viens jau neatceras īsti nevienu, tikai tad, kad ieraugam sejas. Viņa mani atlaiž un ieskatās manās acīs.

- Tā patiesi esi tu, Līna. Kur mēs esam? Un... – viņa paskatās uz mani, uz to līķi.

- Mēs pašreiz esam melnajā tumsā. Ka jau teicu, tas ir kambions, tie kas vēlas mūs nogalināt. Es šeit esmu jau kādu laiku. Ar laiku tu visu sapratīsi, - atkārtoju gandrīz tos pašus vārdu, ko man teica Enija, kad ierados. Aiz viņas parādās durvis. Es tās neatpazīstu. Nevaru ļaut viņai doties vienai, bet es apsolīju Danielam atgriezties. Varbūt viņš sapratīs.

- Kas tās par durvīm? – Luciene paskatās uz tām.

- Mums jāiet pa tām. Tikai neatlaid manu roku. Pirmo reizi būs nedaudz dīvaini, bet ar laiku pieradīsi.

Aizejam līdz durvīm. Atveru tās, paskatos uz viņu, bet viņa skatās uz mani nesaprašanā. Satveru viņas roku un ievelku viņu tumsā. Kāpēc tagad, kāpēc man viņu bija jāglābj? Viss tik tiešām ir pakārtots, ja jā, tad nevarēja izdarīt tā, ka kāds cits viņu izglābs, ne es. Nav jau tā, ka neesmu priecīga viņu redzēt, bet ir jāuztraucas par vēl vienu cilvēku, bez tam viņa ir ieradusies tieši nelaikā. Jācer, ka viņai nebūs jāiet caur elli kā man, nemaz to nepieļaušu.