Durvis starp murgiem II

𝟝

Pirmais - smaka, pēc benzīna, eļļas, atkritumi un kaut kā metāliska. Esmu briesmīgākajā vietā nonākusi, iespējams. Mājas ir briesmīgā paskatā, pelēkmelnas, bez jebkādiem īpašiem logiem. Stāvu uz trotuāra. Peļķēs nav ūdens, bet kaut kas cits, šķidrs, iespējams toksisks. Cilvēki saģērbušies pelēkās drānās, dažiem pat pelēkas sejas. Acis kā aizmiglotas. Daļa pat ir baisāki par kambioniem. Paceļu galvu augšup. Man šķita ir diena un gaisma ir no debesīm, bet es debesis nespēju saskatīt, tikai mākslīgs apgaismojums spiež acīs no debesskrāpjiem. Ēku ārpusēs, gar malām, vairāku stāvu augstumā ir ceļi gājējiem un pattilti no vienas ēkas uz otru, pa augšu pārvietojas manāmi daudz cilvēku.

Ejot pa ietvi, pamanu Ēriku un Eniju. Pieņemu, ka tas nav nejauši, ka tieši viņus sastopu. Šaubos vai viņi pamana mani pūlī, jo arī esmu pelēkā apģērbā. Varētu riskēt skriet pāri ceļam, bet satiksme te ir pamatīga. Pamāju viņiem cerībā, ka mani pamanīs. Kā tāda idiote kādu laiku lēkāju un māju, līdz viņi beidzot mani pamana. Viņi rāda uz priekšu. Paskatos un manu, ka tālāk var pāriet pāri ceļam.

- Ko tu te dari? Tev nav jābūt ar Danielu? – Enija, apskaujot mani, jautāja.

- Jā, bet radās pāris sarežģījumi. Man ir pusmāsa, kurai jau ir sargātāju tetovējums.

- Paga, ko?! – iesaucas Ēriks. - Mēs tevi nesatikām tikai pāris dienas, vai arī cik laiks pagājis un tu jau atradi pusmāsu, kas ir sargātāja?! Vēl kādi piedzīvojumi?

- Nu, mēs bijām vienā senā sargātāju vietā, kur mums uzbruka, mēs izdomājām plānu, kas varētu atrisināt pašreizējo situāciju, pēc Arkādija domām neiespējamu. Tas laikam viss.

Enija paceļ roku. - Ļauj man tevi apstādināt šeit te pat. Ejam uz klusāku vietu, kur aprunāties.

Nogriežamies kādā mazākā ielā. Pie vienas no ēkas lifts ārpusē, kas ved augšup. Tas grabēdams mūs uzved līdz augšai. Izkāpjot no lifta, dodamies pa nelieliem metāla ietvēm, kuru stāvoklis ir tik pat apšaubāms kā lifta. Uzkāpjam pa pāris kāpnēm, līdz nonākam pie liela balkona, kur ir krēsli. Apsēžoties paskatos visapkārt, lai pārliecinātos, ka neviena vairāk nav.

- Tā, stāsti, kas par pusmāsu un plānu.

- Vecāka pusmāsa no mātes puses. Tā it kā jau nepietiktu problēmu. Esmu slikts cilvēks, jo uzgrūdu viņu Arkādijam, kamēr pati atrodos šeit. Bet ko gan citu man vajadzēja darīt? Plāns ir sarežģīts un vēl neesam izlēmuši vai to realizēsim. Tas tiešām ir pārāk... neticams. Bez tam Daniels saka, ka mums nedaudz jānogaida.

- Nu viņam taisnība, – piekrīt Ēriks, - nekas labs pašreiz nenotiek, bet viss sāk lēnām pieklust, galvenais rīkoties pirmajiem, kad pienāk laiks.

Īsumā pārstāstu plānu par mūsu iecerēto, kas šoreiz skan vēl muļķīgāk un neticamāk. Viņi abi kādu laiku sēž pārdomājot visu.

Enija uzdrošinās beidzot ko sacīt. - Plāns ir neslikts, bet kā jau teici, ka nav simtprocentīgas drošības, ka iespējams to būs realizēt, bet varam mēģināt.

- Tad jūs būtu ar mums?

- Dieva dēļ, tu vēl jautā? Protams! Pat varētu sameklēt vēl sargātājus, kas būtu gatavi palīdzēt. Kas ar... pārējiem?

- Arkādijs un Luciene, Arkādija māja, Daniels kaut kur devās. Starp citu kas šī pa vietu? Neredzu, ka kāds jūs censtos arestēt.

- Pilsēta bez likumiem. Šeit uzturas arī sargātāji, jo šī ir viena no drošajām pilsētām priekš sargātājiem, viena no pēdējām vietām, kurai vēl nav tikuši klāt, kaut te nav pārāk labi dzīvot, bet ko citu vairs iesākt. Šeit nav kārtībnieku. Iedzīvotāji nav diez ko priecīgi zinot, ka te ir sargātāji, taču arī neuzdrošinās ko iesākt. Varētu doties uz Flāvsalvas ēku, bet tā ir domāta neatliekamāmsituācijām.

Paskatos visapkārt. Mēs cenšamies smaidīt, tomēr sejas nerāda pareizās sajūtas, tās, ko patiesi sajūtam iekšā: bailes, dusmas, uztraukumu. Viss ir aizgājis pārāk nopietni.

- Ko tu domā iesākt tālāk? – jautā Enija.

- Doties tālāk. Apskatīt pāris vietas, izvērtēt situācijas. Domāju arī uzmeklēt Džozefu un pārējos. Esat kaut ko dzirdējuši?

- Nē, neko labu un neko sliktu. Vispār sen nesam redzējuši to grupu.

- Es pēdējo reizi viņu redzēju, kad mums dzenās pakaļ sargi. Netikām neko vairāk dzirdējuši.

- Skaisti, tā tik trūka, vieni no labākajiem un uzticamākajiem sargātajiem, – Ēriks skaļi iesaucas.

Enija paskatījās visapkārt un pieliecās man tuvāk, - ja vēlies tik prom no šejienes, tad tev jādodas tur, - viņa norāda uz kaut kurieni starp mājām, - mēs tevi pavadīsim.

Ejam pār neskaitāmiem tiltiem un šaurām ejām. Dažviet lielās apgaismojuma lampas iespīd acīs un apžilbina uz kādu laiku. Cik noprotu pēdējā pāreja no ēkas uz ēku, jo Enija un Ēriks divreiz pārliecinās, ka neviena tuvumā nav. Mani palaiž pa priekšu, jau esmu pusceļā, kad saprotu, ka viņi man neseko.

- Mēs neiesim tālāk, pārāk daudz pievērsīsim uzmanību, bez tam mums vēl te jāpaliek. Veiksmi! – Ēriks čukst.

- Paldies, jums arī.

Pāreju tupus stāvoklī pāri tiltam. Nonāku uz jumta, tāda kā jumta. Tikai tukšas divas sienas. Apsēžos uz zemes un gaidu kādu laiku. Durvis parādās pie vienas no sienas. Nemanot aizskrienu pie tām un ieskrienu iekšā.