Durvis starp murgiem II

𝟚

Nonākam mežā, kuru neatpazīstu. Stāvam uz smilšaina ceļa, nu vismaz es. Viņa ne tik labi piezemējās zālājā. Pasniedzu viņai roku. Kaut man kājās ir atkal zābaki ar pamatīgu zoli un papēdi, tomēr Luciene ir garāka par mani. Es ne tikai esmu jaunākā, bet arī īsākā. Viņā nesaskatu īpašu līdzību man vai Arkādijam. Viņai nav gaišas acis, kaut gan abiem vecākiem ir. Varbūt adoptēta, taču nē, to es noteikti zinātu. Vai zinātu? 

Paskatos visapkārt. Pašreiz neredzu īpašas briesmas un arī neko aizdomīgu nedzirdu. Gar ceļu ir pamatīgi izcirsti koki, atstājot tikai celmus un krūmājus, tālāk gan sākas mežs. Luciene izskatās pamanāmi izbrīnīta. Neteiktu, ka biju izbrīnīta, kad ierados, jo tam nebija laika.

- Pieradīsi gan pie visām dīvainībām. Kurp ejam?

Viņa vēl nelielā šoka stāvoklī, tāpēc aizņēma pāris sekundes pirms viņa atbild. - Amm, gan jau ka tur, - viņa norāda pa labi no manis.

- Nu labi.

Sāku iet, viņa noreaģē nedaudz vēlāk un pieskrien pie manis. - Kas te notiek? Es neko nesaprotu, mēs te esam vienīgās? Vai šis ir sapnis? Kā...

- Es būtu priecīga, ja šis būtu sapnis, bet nav, ļoti pat kā realitāte. Šajā vietā iespējams esam vienīgās, bet nē, ir daudz cilvēku, veselas pilsētas. Mēs mēģinām lielākoties visi izdzīvot un izbaudīt dzīvi.

- Ko?! – viņa apstājas.

- Neko, ejam tālāk, – pavelku viņu aiz rokas, lai turpinātu ceļu, - man labāk aizvest tevi pie pārējiem. Viņi labāk mācēs visu paskaidrot. Ja vien durvis pareizās parādīsies!

Uzkliedzu atkal debesīm. 

- Tu jūc prātā, vai es jūku prātā?

- Neviena no mums.

Turpinām ceļu. Viņa klusēdama iet līdzi. Laikam pārdomā pašreizējo situāciju. Ceļš ir briesmīgs un ir grūti paiet pa smiltīm. Bez tam nav tas vēsākais laiks. Kaut ir apmācies, tomēr ir jūtams karstums. Esmu pateicīga, ka ik pa laikam uzpūš vējš. Labi, ka drēbes ir nomainījušās uz ērtākām un drūmākām. Atkal tumši zaļas bikses, topiņš uz lencītēm un ap vidukli apsiets rūtains, pelēcīgs krekls.

- Tikai tagad pamanīju, ka mūsu drēbes ir nomainījušās, bez tam tu izskaties... pat nemācēšu īsti noraksturot, laikam jau bīstami. Trūkst tik ierocis pie sāna, - Luciene sacīja no aizmugures, sekodama man.

- Jā, tā notiek ik pa reizei. Savā ziņā biju gaidījusi ieroci pie sāna.

Kādu laiku viņa nejautāja pilnīgi neko, tikai klusēdama sekoja man līdzi. Viņa mani atcerējās, tad nebūtu jāuztraucas vai viņa mani apšauba. Pieņemu domu, ka viņa mēģina to mazumiņu sagremot, to pirmo iespaidu. Esam nogājušas jau pamatīgu gabalu, līdz beidzot atkal parādās durvis. Šoreiz es tās atpazīstu. Arkādija mājas durvis.

- Beidzot, paldies!

- Ar ko tu visu laiku runā? Un kāpēc tu esi pateicīga par durvīm?

- Tāpēc ka šīs durvis tevi aizvedīs pie atbildēm...

Viņa satver manu roku, kur man ir sargātāju tetovējums un skatās tieši uz to. Man šķita, ka parasti cilvēki nespēj tos saskatīt. 

- Man arī tāds ir!

Luciene paceļ kreklu, pamanu tetovējumu uz labā sāna, tieši uz ribām. Kā tas ir iespējams?! Man šķita, ka par sargātāju tu tiec izvēlēts nevis tāds jau nonāc šeit. Viņu steigšus jāved pie Arkādija. Satveru atkal viņas roku un velku uz durvīm ātrāk.