Durvis starp murgiem II

𝟜

Nonāku tieši vecmammas mājas.

- Sveika, ar atgriešanos. Ilgi gan biji nozudusi.

- Jā, laikam jau. – Iekārtojos ērtāk dīvānā.

- Ar kādiem vējiem atpūsta?

- Nezinu, vajag ar kādu aprunāties. Es vairs nezinu, ko iesākt. Teicu, ka vēlos beidzot beigt šo trakumu, beigt iekulties nepatikšanās un nebūt vienai no sargātājiem, bet katru reizi pamanos visu to pārkāpt. Bez tam vēl mana pusmāsa ieradusies, tu to zināji?

- Ak, jā, Luciene.

- Tā tad zināji. Jauki.

- Kad es kaut ko esmu nezinājusi? – Viņa pasniedz tēju, kas jau manāmi atdzisusi, kaut tikai pirms minūtes ierados. Šķiet, ka viņa zināja, ka ieradīšos. Savādi, bet viņa katru reizi ir bijusi savāda. - Par savu pusmāsu neuztraucies. Runājot par pārējo, izskatās, ka esi nedaudz apjukusi un vairs nezini, ko īsti vēlies. Vienu vai otru iespēju nevajag apspiest. Ja esi nogurusi no visa, tad paņem atpūtu, ja vēlies doties kaut kur, tad dodies. Klausi sevi. Tāpēc jautāšu, ko tu patiesi vēlies iesākt?

Kādu laiku sēžu un domāju. Tikmēr viņa man pasniedz kārtējo cepumu šķīvi. Tas ir grūti. Pakļaut sevi briesmām, vai uzturēties vienā vietā līdz noveco. Jau no paša sākuma es nedomāju uzkavēties vienā vietā pārāk ilgi. Varbūt arī nevajag, tas nav mans dzīves veida.

- Es nevēlos palikt vienā vietā, neko nedarīt un vērot kā pasauli iznīcina!

- Lūk arī atbilde. Tu esi paveikusi jau daudz, redzējusi daudz. Bez tam tu nosaki ko darīt, ne citi. Neviens nekad nespēs saprast citus cilvēkus, kaut piedzīvojuši daudz kopīga, ilgi pazīst viens otru, bet tomēr ar to pat nepietikti, lai izprastu personas iekšieni. Var tikai mēģināt un atļaut citiem tevi saprast un palīdzēt.

- Paldies. Starp citu tu sen zināji par manu pusmāsu?

- Jā, bet neteicu, jo tu neko nejautāji un nezināju, vai viņa vispār ieradīsies vai jau ir ieradusies. Bet labi, ka vismaz zini, ka tev ir pusmāsa, dzīva, te un tagad.

- Vai man būtu vel kas jāzina?

- Vai tu vēlies?

- Ne īpaši, – izdzeru atlikušo tēju, - vienīgi, vai tu daudz zini?

- Vairāk nekā tu iedomājies, - viņas atbilde mani nedaudz izbiedē.

Vēl kādu laiku pasēžu, kamēr izdzeru tēju, palīdzu vēl grāmatas ielikt grāmatplauktā no kafijas galdiņa. Pamanu dažas grāmatas, kas arī Arkādijam ir mājās, bet citas ir briesmīgi vecas, kas liek domāt, ka varbūt tās nav no šīs dzīves, bet pirms melnās tumsas. Aiznesu savu izdzerto tasi līdz virtuvei un izdzirdu skaļo spalgoņu. Laiks ir doties.

- Esi uzmanīga! – skaļi sacīja vecmamma, pirms izgāju no mājas.

Izejot ārā, burtiski deguna priekšā jau durvis, pat tajās nedaudz ieskrienu. Tās nelīdzinās ne vienām, kur jau esmu bijusi, neizskatās pārāk vecas, tomēr arī ne jaunas. Man ir iespēja - iet vai neiet. Jāiet.