Durvis starp murgiem II

𝟛

Pamanu manu tik ļoti iemīļoto vietu, manu mājvietu. Luciene paskatās uz mani un es uz viņu. Māja izskatās burvīgi, kā jau katru reizi ierodoties šeit, it īpaši, kad to apspīd saules stari dienas vidū.

- Šeit būs cilvēki, kas tev palīdzēs rast atbildes. Atvaino, ka viss tik strauji notiek un nespēju tev neko paskaidrot, bet es nezinu kā.

- Nekas, es pati cenšos saprast, - viņa uzliek roku man uz pleca un pasmaida.

Ejam pa ceļu uz mājām. Arkādijs man ir parādā pamatīgu paskaidrojumu. Un ne tikai man. Ik pa laikam uzmetu acis uz Lucieni. Viņa skatiens šaudās uz visām pusēm, vērodama apkārtni. Redzu izbrīnu viņas acīs, kad viņa skatās uz māju. Tikai tagad saprotu, ka viņai te neklāsies viegli. Ja man pašā pirmajā dienā nācās cīnīties, tad viņai sākums ir mierīgs. Man šķiet labāk ir traks sākums, kas tev jau parādā, kas tevi te sagaidīs, nevis sākums, kas tev parāda, ka tu dzīvosi kā sapnī un liek domāt, ka tu tik tiešām sapņo, pat to labāko sapni. Varbūt man nevajadzēja prasīt durvis, it īpaši uz šo vietu, vajadzēja viņu aizvest uz kādu nedaudz skarbāku vietu un tad aizvest uz kaut ko līdzīgu šai vietai. Viņa tagad domās, ka visur viss ir šādi, tik labi un prefekti. Vajadzēja aizvest viņu uz kādu ne tik labu ciematu, izstāstīt visu to šausmīgāko, bet vai tad es viņu tā neiebiedētu? Lai ir kā ir.

- Kam šī māja pieder? – nonākušas pie durvīm viņa beidzot jautā.

- Man vienam labi pazīstamai paziņai, - atbildu atverot durvis.

Ceru, ka Arkādijs mājās nevis atkal uz pāris dienām nozudis. Paskatos virtuvē, dzīvojamā istabā, bet nekur viņu neatrodu. Redzu kādu nokustam pie pagalma izejas durvīm.

- Klau, Lucien, uzgaidi mani dzīvojamā istabā.

Izeju uz lieveņa. Arkādijs paskatās uz mani un turpina dzert savu kafiju.

- Cik gan negaidīti ātri tu ieradies atpakaļ. Daniels apnika vai tu viņam?

- Ne viens, ne otrs, tu jau gribētu. Cik ilgi tu domāji to slēpt?

- Ko tad? – viņš nesaprašanā skatās uz mani.

- To, ka man ir māsa.

Viņš pielec kājās un nesaprašanā skatās uz mani, bet tad viņš aizdomājas, - varētu apgalvot, ka neko nezinu, kas arī ir, bet man tāda nojausma, ka iespējams zinātu, bet ne šajā visumā. Taču tam nav nekāda izskaidrojuma... tu cerams neesi viņu atvedusi šeit?

Neveikli pasmaidu. Viņš man raida vīlušos sejas izteiksmi. Kā Arkādijs ko tik svarīgu nezināja... muļķīgi uzdot šādu jautājumu, kad pati viņu neatcerējos. Tikai pēdējā laikā šķiet, ka manu atmiņu zibšņus par viņu.Bet nākošais ir tas, kāpēc mana māte neko nav teikusi? Es pilnīgi noteikti zinu, ka viņa ir mana māsa un zinu to par visiem simts.

- Esmu pārliecināta, ka viņa ir mana māsa. 

Viņš smagi nopūšas un iesteidzas mājā. Skrienu viņam nopakaļus. Vai viņš man netic? Kāpēc lai, ja es atcerējos, atpazinu, ka viņa ir mana māsa. Nedomāju, ka viņa var radīt briesmas, it īpaši, ja viņa tikko kā ieradusies. Ieejot dzīvojamā istabā, viņš sastop Lucieni un abu skatieni ir apjukuši.

- Kas tu tāda esi? – viņš bargā balsī jautā.

- Luciene, Līnas māsa.

- Meli! Es zinu, ka man ir tikai viena meita! Tad kas pie velna tu esi! Kāpēc es tevi neatceros?

- Es... – viņa samulsusi paskatās uz mani, bet redzu, ka tas nav īsts samulsums, bet gan viņa tēlo neaizsargāto. Manī sāk parādīties dusmas un viņa to pamanot nomet savu masku, - labi, esmu viņas pusmāsa, no mātes puses. Es, cik noprotu, esmu bijusi ar savu tēvu.