Sniegs

Prologs

Divi lukturīši meta gaismu pār šauru meža taciņu un izgaismoja priežu taisnos stumbrus. Krūmu zari meta uz zemes spocīgas ēnas. Pa priekšu abiem jauniešiem rikšoja suns, ik pa brīdim apstādamies, lai kaut ko apostītu vai iezīmētu kādu koku. Zem kājām čirkstēja mitrā zeme, aiz muguras skanēja brālēna balss, viņam cenšoties ātrāk pabeigt sarunu ar vēlo zvanītāju. Rebeka ieklausījās sarunā.
– Kā jums tur vispār iet?– Viņa varēja dzirdēt slāpētu tēvoča Edvīna balsi nākam no brālēna telefona.
– Viss ir labi,– Kristiāns atsaucās, izklausīdamies noguris no viņa. Tēvocis teica vēl kaut ko, bet Rebekai nācās novērst uzmanību no klausīšanās, lai nepakluptu. Lukturīša gaisma noraustījās. Tā tikai trūka, ka kāds no tiem izdegtu. Rebeka uzsita pa to, un likās, ka gaisma uz mirkli paliek spožāka.
Kristiāns viņu panāca, ar vienu roku stumdams telefonu atpakaļ mugursomā,– Kur Reksis?– Viņš pavērsa savu lukturīti uz priekšu, meklēdams suni. Tas izbrida no krūmiem un turpināja skriet pa priekšu. Nebūtu labi viņu pazaudēt, viņi bija izkāpuši no autobusa iepriekšējā pieturā un nākuši visu šo gaisa gabalu uz mājām tikai tāpēc, ka Kristiāns ieraudzīja Reksi skrienam gar ceļu.
– Man zvanīja tētis,– Kristiāns piebilda.
Rebeka apstiprinoši pamāja,– Es dzirdēju,– Viņa atsaucās. Kristiānam vajadzētu kaut ko noregulēt savā telefonā, lai visi apkārtējie nedzirdētu viņa sarunbiedru, Vai arī tēvocim jābeidz kliegt klausulē.
– Apsveica dzimšanas dienā,– Viņš piebilda.
– Ar trīs dienu nokavēšanos.
– Mamma vispār nepiezvanīja,– Brālēns paraustīja plecus. Tajā brīdī Rebekas lukturītis noraustījās vēl pēdējo reizi un izdzisa.
– Nopietni?– Viņa nesekmīgi centās to piedabūt pie dzīvības, izslēdzot un ieslēdzot atpakaļ. Tas palika tik pat izdedzis kā pirms tam,– Es nesen nomainīju baterijas!
– Līdz mājām jau vairs nav tālu,– Kristiāns paspīdināja savējo arī Rebekai zem kājām. Viņa pārkāpa pāri augstākai saknei, kurai vienīgais eksistences iemesls šajā tumšajā vakarā bija paklupināt neuzmanīgus gājējus,– Es ceru, ka paspēšu piezvanīt Elizabetei, mums rīt jāprezentē vēsturi.
Rebeka brālēna klasesbiedrus nepārzināja,– Elizabete?
Reksis viņiem priekšā sastinga. Spalva sunim uz skausta sacēlās, viņš brīdinoši rūca. Rebekai sirds sitās kā neprātīga, piepeši apzinoties, ka viņa nokļuvusi situācijā, kurai noteikti nebija bijis jānotiek. Reksis joprojām rūca, un jaunieši gāja sunim arvien tuvāk.
Rebeka apstājās pirmā. Kristiāns paspīdināja apkārt lukturīti,– Kas ir? Tur nekā nav, ejam,– Bet arī viņš pats nerāvās iet tālāk. Rebeka bija vecāka, laikam jau viņai bija jāiet pa priekšu, bet viņai šķita, ka viņa uz taciņas viņiem priekšā redz cilvēka siluetu.
– Vai tu to redzi?– Viņa klusi jautāja, ar izdegušo lukturīti pamādama uz to pusi. Kristiāns pavirzīja gaismu uz silueta pusi.
– Ko tieši?
– Cilvēku?
Brālēns samiedza acis,– Varbūt kāds nāk mums pretī,– Viņš cerīgi ieminējās, ar kāju pagrūsdams Reksi uz priekšu, un iesaucās skaļāk,– Tas esi tu, Robi?– Pat ja tas bija Roberts, kurš stāvēja uz taciņas, viņš nekādi neatbildēja. Siluets izbālēja. Kristiāns paspīdināja gaismu apkārt, bet Roberta nekur nebija. Viņi turpināja ceļu, pat Reksis, kurš likās neapmierināts ar atrašanos šeit.
– Pagaidiet!– Rebekai aiz muguras kāds sauca. Tas neizklausījās ne pēc viena no viņas brālēniem, bet viņa nevarēja būt droša.
– Kristiān, pagaidi!– Viņa uzsauca,– Es kaut ko dzirdēju,– Viņa piebilda. Brālēns pavērsa lukturīti atpakaļ. Pāris soļus aiz Rebekas stāvēja bērns. Tas bija pavisam parasts maza bērns. Maza meitene, ģērbusies oktobra beigām nepiemēroti plānā kleitiņā, basām kājām. Bet acis, zīlīšu vietā viņai bija tikai acu baltumi, kas plaši vērās tukšumā – atsevišķi tas nebūtu Rebeku uztraucis, bet kopā ar pārējo... Un lukturīša gaisma izgaismoja kokus aiz viņas – Rebekai nemaz nebūtu jāredz kokus aiz viņas – un ar pamatīgu nokavēšanos viņa beidzot apzinājās, ka kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt.
– Vai jūs varat mums palīdzēt?– Meitenīte panāca tuvāk, rēgaini bālā āda iemirdzējās lukturīša gaismā, kleitiņa plandījās ap viņu, lai gan bija pilnīgs bezvējš. Viņa bija aizsniedzamā attālumā, un Rebeka izmantoja nekam citam nederīgo lukturīti, lai sistu. Tas izslīdēja cauri meitenītes plecam, Rebekai uz pirkstiem palika tikai vēsuma sajūta.
No rīkles izlauzās kliedziens, Rebekai tikai miglaini apzinoties, ka kliedza viņa pati. Pirmais padevās Reksis. Abi jaunieši daudz nekavējās, un sekoja suņa smilkstieniem, kas attālinājās uz māju pusi. Rebeka neuzdrošinājās atskatīties. Viņa laikam bija ieskrējusi krūmos, tie skrāpēja seju un traucēja tikt uz priekšu. No kaut kurienes viņai virsū lidoja iztraucēts putns. Kājas sapinās viena aiz otras, viņa aizķērās aiz kaut kā, ko prāts iedomājās esam rēgainas plaukstas, kas spraucās no zemes un centās viņu sagrābt, potīte sagriezās, un viņa piezemējās uz zemes. Likās, ka kaut kas nokrakšķ. Lukturītis izkrita no rokām. Uzreiz to nevarēdama sataustīt, viņa pieturējās pie tuvākās priedes, lai pieslietos kājās, un kliboja tālāk, uz to pusi, kurā, kā viņai likās, viņa bija skrējusi. Priekšā bija mežmala, viņa redzēja gaismas.
Asaras aizmigloja redzi, kas tumsā tik un tā neko daudz nepalīdzēja. Viņa atkal paklupa. Viņa nezināja, vai raud sāpju vai baiļu, vai tā, ka Reksis un Kristiāns viņu pameta vienu mežā, dēļ, vai varbūt pie vainas bija viss kopā. Viņa gribēja mājās – bet ēkas, ko viņa caur asarām redzēja, tikusi līdz mežmalai, nebija viņas mājas. Mājas bija uz otru pusi. Šeit bija Briežu ciems, pusceļš starp autobusa pieturu, pie kuras viņi bija ievērojuši Reksi, un ganību žogam mežmalā, kas bija pavisam tuvu mājām. Rebeka nevarēja vēlreiz iet cauri mežam, vienai no kājām skrēja cauri asas, neizturamas sāpes katrā solī, kad viņa pārlika savu svaru uz tās, un viņai nebija lukturīša, un tur kaut kur mežā joprojām bija meitene… būtne, no kuras viņai bija izdevies aizbēgt. Viņa apsēdās zemē un noslidināja no pleciem somu. Plaušas sāpēja skrējiena caur mežam un ledainā gaisa dēļ. Prātā pazibēja doma, ka jāpiezvana tētim, bet acis bija pilnas asaru, un rokas trīcēja tik ļoti, ka viņa nevarēja telefona ekrānā ne redzēt, ne ievadīt paroli. Telefons ieslīdēja atpakaļ somā. Viņa nodrebinājās un atspiedās pret koku. Viņa bija pazudusi.
– Rebeka?– No ēku puses skanēja sauciens pazīstamā balsī. Pazibēja violeta cepure. Viņa pieslējās augstāk, lai Robis var viņu ieraudzīt. Brālēns notupās līdzās, pie reizes telefonā kādam kaut ko stāstīdams,– Es viņu atradu, mēs esam Briežos, pašā galā. Pa kreisi no pastkastītēm. Mēs nekur neiesim,– Viņš ieslidināja telefonu jakas kabatā un palūkojās uz Rebeku,– Viss kārtībā?
Viņa noliedzoši papurināja galvu, asarām pārejot histēriskā šņukstēšanā un kampšanā pēc gaisa. Viņa piespiedās tuvāk brālēnam, vairs nemēģinādama apturēt asaras. Viņš neveikli apskāva meiteni, līdz viņus apgaismoja mašīnas lukturi. Laukā kāpa tētis, un Rebeka jau centās slieties kājās. Kāja neklausīja. Viņa klusi iespiedzās.
– Ja tiki līdz šejienei, tiksi arī līdz mašīnai,– Tētis pieturēja viņu, līdz viņa bija apsēdusies aizmugurējā sēdeklī. Roberts pievienojās no otras puses, turēdams klēpī viņas somu.
– Es pazaudēju lukturīti,– Viņa atcerējās. Neko daudz no viņas teiktā saprast nevarēja, viņa jorpojām cīnījās ar asarām.
– Tas nekas, galvenais, ka tu esi atradusies,– Tētis atbildēja, iedarbinādams mašīnu, – Tie Helovīna joki paliek nekontrolējami. Kristiāns mums jau pastāstīja, ko jūs tur redzējāt.
Rebeka gribēja iebilst, ka tie nebija nekādi Helovīna joki, no pieskaršānās jokam viņā nebūtu palikusi tāda aukstuma un baiļu sajūta, kas izpletās pa ķermeni un saldēja viņu, bet viņa nespēja noformulēt to vārdos. Viņa palūkojās laukā pa logu, viņi tuvojās mājām. Šie koki, ko viņa redzēja, pat naktī un tumsā bija pazīstami, pebraucamais ceļš, mežs, kas drīz beidzās un kā vietā nāca ganību aploka žogs. To visu viņa pazina. Te nekas nebūtu noticis, ja viņi būtu izkāpuši pareizajā pieturā un nākuši mājās pa šejieni.
Elpa vēl raustījās aizturētos šņukstos, bet viņa jutās labāk, redzot pazīstamo vietu. Siltās gaismas viņu sagaidīja mājās, tā pat kā Reksis, kas, vicinot asti, sagaidīja mašīnu, un mammas balss, kura kaut kur ārpus mašīnas klusi sarunājās ar tēti. Te pat varētu pagulēt, viņa jutās pārgurusi.