Sniegs

4.

Beidzot bija pienācis arī piektdienas vakars, un Rebeka, atkal negaidīdama abus brālēnus, jo Kristiāns jau bija mājās, bet Robertam vēl nebija beigušās stundas, bija gandrīz mājās. Saraksta izpildāmā daļa bija paveikta, nekas jauns nebija nācis klāt, par laimi. Katra diena, kurā nekas nenotika, bija laba diena. Protams, Rebeka pastaigāsies pa kapiem, sameklēs Maiju un Elizabeti Mariju, bet neko vairāk viņa nespēs izdarīt. Tikai tie vecie kapi, par ko viņa bija uzzinājusi...
Autobuss turpināja braukt. Tūlīt viņi apstāsies pie Briežiem, gandrīz uzreiz pēc tam Rebeka izkāps pie mājas piebraucamā ceļa. Rebeka somā sameklēja lukturīti. Tam nekas nekaitēja, un tas turpināja strādāt, kad tētis nomainīja baterijas. Skolasbiedrs no Briežiem jau bija piecēlies un devās uz autobusa priekšgalu.
Autobusa lukturi izgaismoja siluetu uz ceļa, un transports, riepām čīkstot un slīdot, strauji bremzēja. Šoferis piecēlās, lai caur priekšējo stiklu palūkotos, kas noticis un nolamājās.
– Sasodītais alnis! Nu ko, es nekur vairs nevaru aizbraukt,– Viņš izlēca no autobusa, lai sāktu pētīt tam nodarītos bojājumus. Alnis līganā gaitā aizskrēja pāri ceļam, tam nekas nekaitēja. Tas dzīvnieks bija milzīgs, vēl lielāks kā lopi pie Rebekas mājām.
Izkāpusi no autobusa, Rebeka ieslēdza lukturīti, uzvilka cimdus un devās gar ceļu. Vēlreiz pa Briežu taciņu viņa vairs neies, ar to kopā nāca neveksmīgi notikumi, tādèļ nācās iet garo ceļu gar šosejas malu. Vismaz viņa varēja, ejot mājās, vienatnē apdomāt pēdējo dienu notikumus. Viņa bija jau pie pagrieziena nost no lielā ceļa, viņu piebraucamais ceļš. Labā laikā no šejienes līdz saimniecībai bija mazliek vairāk kā desmit minūšu gājiens, bet tagad, dubļos un aukstumā, tas noteikti aizņems vairāk laika.
No aizmugures viņai tuvojās zirgs. Šo skaņu Rebeka atpazītu jebkur, zirga nagu sitienus pret cieto zemi. Viņa pavirzījās malā, lai zirgs varētu aprikšot apkārt, bet tā vietā jātnieks dzīvnieku apstādināja tieši blakus viņai. Nāsīs iecirtās staļļa smaka.
– Rebeka?– Jaunais vīrietis uz zirga pieliecās zemāk. Meitene palūkojās augšup un atslāba. Tas bija viņas brālēns Kārlis uz sava zirga Sniega, abi ļoti dzīvi. Kā izskatītos zirgu garu acis? Viņa to noteikti nevēlējās zināt.
– Čau, Kārli,– Viņa nomurmināja. Ne viņai, ne Robim un Kristam ar vecāko brālēnu nebija izveidojušās labas attiecības, viņš bija piecus gadus vecāks par Robertu, un nekad nebija dzīvojis šeit vienlaikus ar Rebeku un abiem pārējiem brālēniem. Kārlis šeit jau vairs nedzīvoja, kad te ievācās Rebeka ar vecākiem.
– Kā jums šeit iet?– Viņš taujāja. No baltā zirga cēlās garaiņi,– Es pie Sniega braucu bieži, bet nekad nesanāk satikt jūs,– Tas skanēja kā pārmetums. It kā tie būtu viņi, kas vainīgi, ka viņi nekad nesatikās, ne viņš pats.
– Ir normāli.
– Viss pa vecam?
– Ja neskaita spokus, tad jā,– Rebeka cerēja, ka brālēns to uztvers kā joku.
– Tu domā to vienu bēniņos? Viņa tur vienmēr ir bijusi, cik es sevi atceros,– Kārlis pasmējās. Tagad Rebekai nebija skaidrs, kā to uztvert.
– Viņa jums ļoti traucē?
– Es domāju citu,– Meitene atteica,– Mežā. Man viņu pasaukt?
– Vai viņa var ienākt teritorijā?
– Man liekas, ka nē, bet mēs esam uz ceļa.
– Arī ceļš ir teritorija,– Brālēns atteica,– Varbūt citreiz, viņa var nobiedēt Sniegu,– Zirgs, it kā piekrisdams, paraustīja galvu. Rebeka attālinājās no dzīvnieka. Kārlis reiz bija smējies, ka viņa tēvs, profesionāls jātnieks, viņu uz zirgiem sāka sēdināt pirms viņš vispār iemācījās staigāt. Rebeka gan to nevarēja teikt, viņa varēja, labākajā gadījumā un tikai tad, ja nebija citas izvēles, nokontrolēt, lai zirgs, uz kura viņa atrodas, soļo pareizajā virzienā. Ne visiem bija kaut kāds iedzimts talants uz to.
– Bet kas tas par spoku?– Brālēns jautāja, palēlinādams zirgu, lai pats atrastos blakus māsīcai. Sniegs raustīja galvu, laikam nebija pieradis iet tik lēni.
– Viņa ir dzimusi kaut kad deviņpadsmitā gadsimta beigās. Elizabete Marija Bauere. Nomira septiņu gadu vecumā, jo saslima. Dzīvoja tur, kur tagad mēs, viņas tēvs bija ormanis,– Rebeka četros teikumos pastāstīja visu, ko zināja. Nebija nekā daudz.
– Tad no turienes pie staļļa bija ormaņa rati,– Kārlis pamāja,– Man tēvs viņus vienreiz rādīja. Vai Natālija viņus ir saglabājusi?
– Viņa grib, lai tētis viņus restaurē.
– Lai viņam veicas.
– Varbūt pasaki to viņam pats? Viņš taču gandrīz visu laiku ir pie mājas!
– Es nestaigāju apkārt, jūs meklēdams,– Kārlis paraustīja plecus,– Gan jau, ka es viņu redzētu, ja vairāk laika pavadītu pie staļļa nevis kaut kur apkārt. Vai jūs satikāt tikai to vienu spoku?
Rebeka vilcinājās. Kā lai to paskaidro?– Vispirms es un Krists satikām vienu spoku. Tad es viņu satiku vēlreiz. Uzzinājām, kā viņu sauc. Elizabete Marija Bauera. Pa vidu vēl mēs satikām divus citus spokus, tad vēl dažus, un meklējām tos spokus, kas kaut ko gribēja runāt, un tad vēl uzzinājām par Maiju,– Viņa strauji apklusa,– Vai… vai tu zini Maiju?
– Nē?– Viņš neizklausījās pārliecināts,– Bēniņos dzīvo Elvīra. Par Maiju es nezinu. Kas viņa ir?
Bija par vēlu mēģināt kaut ko izlabot, un Rebeka atbildēja, cerēdama uz labāko,– Tava māsa?
– Kas?– Viņš vēlreiz piebremzēja zirgu, kas jātnieka uztraukuma dēļ bija sācis iet straujākā solī,– Man nekad nav bijusi māsa,– Bet balsī bija šaubas.
– Maija. Vecāka par tevi. Nomira kaut kad, kad tev bija mēnesis vai divi,– Rebeka ievilka elpu,– Mēs... Kristiāns viņu atrada pieminētu Ķuizeles avīzē, kad mēs centāmies atrast par to pirmo spoku.
– Varbūt jūs kaut ko esat sajaukuši?– Viņš minēja, bet nelikās, ka viņš pats tam tic. Rebekai palika viņa žēl, nevajadzēja vēl arī Kārli ievilkt šajā visā.
– Vai Ķuizelē ir daudz Everitas Balodes?
– Sapratu, kļūdīšanās nav variants,– Viņš nopūtās,– Nu labi, es varbūt palikšu pie jums uz šo nakti, ja tavi vecāki piekritīs, tad tu un Kristiāns man parādīsiet, kur jūs kaut ko tādu atradāt,– Viņš ziņu par māsu bija uztvēris mierīgi. Laikam jau nevarēja daudz pietrūkt kāda, kuru viņš nekad nebija pazinis.
Viņi bija tikuši līdz mājām, Kārlis devās vēl tālāk, lai aizvestu zirgu līdz stallim, bet Rebeka steidzās iekšā, pabrīdināt pārējos. Viņa ieskatījās virtuvē. Mamma šķirstīja Ķuizeles avīzi. Rebeka tās pēdējās dienās bija redzējusi līdz nelabumam daudz.
– Esmu mājās. Un Kārlis prasīja, vai var šonakt palikt šeit,– Viņa pabrīdināja, censdamās izklausīties neitrāla. Kārlis te reti kad rādījās.
– Gan jau,– Mamma piekrita,– Vieta viņam te atradīsies vienmēr. Kur viņš ir?
– Vēl stallī,– Rebeka atsaucās un steidzās tālāk. Viņa ieskrēja Roberta un Kristiāna istabā, nobiedēdama jaunāko brālēnu, kurš tur bija vienīgais.
– Viss labi?– Kristiāns pieslējās taisnāk sēdus. Viņam rokās bija brūnā spoku kladīte, atšķirta kaut kur pa vidu.
– Kārlis ir šeit,– Viņa informēja,– Būs jārāda viņam, kur tu atradi Maiju.
Laika sagatavoties nebija, tikai tas īsais brīdis, kamēr Rebekas vecāki pēc vakariņām aizkavēja Kārli, lai parunātu. Rebekas istabā tikmēr bija iestājies mērens haoss, jo arī Roberts, ieradies mājās tieši uz vakariņām, bija uzzinājis, ka ļoti steidzīgi jādomā jaunu darbības plānu.
– Nu ko, būs jautri,– Viņš skeptiski palūkojās uz abiem pārējiem,– Ko jūs viņam teiksiet? Mums ir tikai tās divas avīzes.
– Vai tad nepietiks?– Kristiāns haotiski rakņājās pa brāļa datoru, censdamies atkal atras pareizo interneta vietni, kurā sākotnēji bija uzgājis abas avīzes.
– Varbūt paņem planšeti?– Rebeka ieminējās, kad datorā tika atvērta četrpadsmitā interneta cilne,– Tur taču tu saglabāji.
– Izlādējusies,– Viņš paskaidroja,– Bet viss labi, es laikam atradu,– Lielākā daļa no lapām tika aizvērtas, atstājot tikai abas avīzes, izdotas tikai ar mēnēša starpību.
– Lai mums veicas,– Roberts pasmīnēja. Vēl nesen viņš bija iebildis, ka veiksme ir izdomāts jēdziens.
– Bēniņos arī ir spoks,– Rebeka nomurmināja.
Pa kāpnēm kāds kāpa augšup un visi trīs aizturēja elpas. Vecāku guļamistaba bija lejā. Ja vien nenāca mamma, lai sagatavotu guļvietu Kārlim, tad tas bija Kārlis pats. Robers piecēlās un pavēra durvis, lai ieskatītos gaitenī.
– Kur ir Rebeka?– Gaitenī jautāja vecākais no brālēniem.
– Šeit,– Roberts ienāca atpakaļ, atstādams durvis vaļā. Kārlis sekoja, un ienākot telpā, viņa skatiens pievērsās Kristiānam un datoram.
– Tātad..?
Kristiāns neko netbildēja, tikai pagrieza datora ekrānu pret Kārli, ļaudams viņam izlasīt pirmo ierakstu. Kārlis palūkojās arī uz datumu, kad avīze izdota, un pamāja ar galvu. Viņš bija piedzimis. Krists pārslēdza uz nākamā mēneša avīzi, un ļāva brālēnam redzēt datumu, pirms aiznākamās nākamās lapas malā norādīja uz vienu no tumši ierāmētajiem paziņojumiem par kāda nāvi. Kārlis pieliecās tuvāk. Acis skrēja pāri rindiņām un viņš kustināja lūpas līdzi tekstam. Rebeka ievēroja mirkli, kad brālēns saprata izlasīto, viņa acis tajā brīdī satumsa.
– Tas...– Viņš izslējās taisnāk un vairākas reizes centās pabeigt teikumu, bet viņam neizdevās. Viņš nopūtās un sapurināja galvu, tad vēlreiz palūkojās uz avīzes ieskenējumu. Neko tā arī nepateicis, viņš palūkojās uz Rebeku un devās laukā. Meitene sekoja, abi pārējie brālēni pēc brīža arī.
Kārlis pavēra durvis uz bēniņu kāpnēm un pa tumsu kāpa augšup. Rebeka nedroši palūkojās apkārt, viņa nekad nebija kāpusi augšā, bet viņa sekoja. Viens no puišiem aiz viņas ieslēdza telefona lukturīti, pirms devās pakaļ viņiem. Bēniņos esot, Kārlis sataustīja gaismas slēdzi, tad nedroši devās tālāk. Rebeka bija gaidījusi kaut ko īpašāku, bet bēniņu telpa bija gandrīz tukša, ja neskaita pāris plauktus pie vienas no sienām un dažas kastes netālu no durvīm.
– Te ir iztīrīts,– Kārlis visbeidzot pārsteigti nomurmināja,– Kurš to izdarīja, jūs? Natālija?– Gana pareizas bija abas atbildes, bet neviens neatbildēja.
– Reba, pamēģini pasaukt,– Roberts nomurmināka, kopā ar Kristiānu stāvēdams pie pašām trepēm.
Rebeka pamāja ar galvu un pārlaida skatienu telpai,– Elvīra?
Iečīkstējās grīda, un bēniņu vājajā apgaismojumā likās, ka tumšajā stūrī aiz skapjiem sacēlušies putekļi. No turienes, no tumsas, iznira jaunas sievietes siluets. Vai būtu par daudz cerēt, ka kāds spoks arī nebūtu tik ļoti jauns? Kādēļ cilvēki nomira tik jauni?
– Elvīra,– Kārlis palūkojās uz viņu,– Es te neesmu bijis gadus desmit,– Spoka acis brālēnu neuztrauca, viņš patiešām bija daudz laika pavadījis ar to.
– Kārli. Prieks tevi redzēt. Domāju, ka šoreiz tu nenāc pie manis spēlēties. Un mani no otras puses atsauca kāds cits,– Jaunā sieviete palūkojās uz Rebeku,– Garu pasaulē par tevi runā.
– Elvīra, mums mazliet jāparunā,– Kārlis viņu uzrunāja skaļāk.
– Jā? Kad tu nomirsi, mums būs papilnam laika sarunāties,– Viņa piekrita.
– Nē, mums jārunā tagad. Kas tu esi?
– Ar mirušajiem tā nerunā,– Viņa aizrādīja,– Īpaši jau ar tiem, kas ir vecāki par tevi.
– Tu neesi Maija, bet, varbūt tu viņu pazīsti?
– Tavu māsu? Es viņu tikpat kā nesatiku,– Sieviete nogrozīja galvu,– Jūs taču zināt, kāda ir šī ģimene. Tu noteikti zini, varbūt tie trīs nezina, bet tu zini, tu atceries, kā bija.
– Bija pārlieku daudz cerēt, ka šis spoks būs noderīgāks par pārējiem,– Rebeka nomurmināja, atkāpusies pie Roberta un Kristiāna,– Izskatās, ka būs jātiek galā ar tiem kapiem, citādi mūs mierā neliks,– Lai kā arī negribējās to atzīt.
– Ko jūs vēl neesat pastāstījuši?– Kārlis pagriezās pret pārējiem,– Kādi kapi? Kāpēc?– Viņš palūkojās atpakaļ uz tantes spoku,– Kas notiek?
– Kāds grib nojaukt vecos kapus,– Rebeka paskaidroja,– Uzzināju es to nesen, tu neko daudz nekavē. Un spoki dusmojas. Kā var novērst kaut kādu vecu kapu izjaukšanu?
– Es nevēlos iejaukties dzīvo darīšanās, bet vai jūs dzīvojat demokrātiskā valstī?– Elvīra iesaistījās sarunā. Rebeka jautājoši uz viņu palūkojās, bet divi vecākie brālēni bija sapratuši.
– It kā jau jā…
– Kas, mums tagad jāvāc parakstus, lai to parku netaisītu?– Roberts palūkojās uz pārējiem,– To plāno jau kādu laiku, viņi nevar to pēksņi pārtraukt tikai tāpēc, ka spokiem tas nepatīk.
– Man liekas, ka ir jābūt konkrētam daudzumam parakstu, lai to vispār izskatītu domē,– Kārlis domīgi pamāja,– Es varu mēģināt jums palīdzēt. Es neko daudz nezinu, bet…– Viņi bija par vienu vairāk, bet Kārļa teiktais neizklausījās cerīgi.
– Mums rīt jābrauc uz kapiem,– Rebeka atcerējās.
Roberts pamāja,– Tie ir vecie vai jaunie?
– Jaunie,– Kārlis atsaucās,– Vecos kapus beidza izmantot mēra laikā. Jūsu meža spoks gan varētu būt apglabāta tur.
– Varbūt jāaizbrauc viņu sameklēt?– Roberts minēja,– Kaut kā pa kluso.
– Tu neesi bijis vecajos kapos,– Elvīra konstatēja,– Tas ir haotisks, nesaprotams juceklis, ko neviens dzīvais vairs nespēj atšifrēt, kur cilvēki apmaldās un milzīgai daļa apbedīto vārdi vairs nav zināmi.
– Kādēļ tu esi bijusi vecajos kapos?
– Kādēļ tev tas jāzina? Es esmu mirusi, man ir daudz laika,– Sieviete nogrozīja galvu. Rebeka jautājoši palūkojās pret viņu.
– Elvīra, kas tu esi?– Kārlis tomēr uzstāja uz šo jautājumu.
– Kas es esmu?– Viņa izbolīja acis,– Es esmu jūsu tante. Arī tava, lai gan tu tūlīt jau būsi vecāks par mani.
Vēl viena tante. Rebeka nebija droša, vai tas bija labāk vai sliktāk kā vēl kāda māsīca. Taisnība Elvīrai bija, viņu ģimene bija interesanta, gana interesanta, lai Rebeka nevēlētos nevienu radinieku vairāk kā jau bija.
– Nezināju, ka tētim ir trīs māsas,– Kristiāns saskatījas ar brāli. Roberts paraustīja plecus.
– Jūs daudz ko nezināt,– Elvīra minēja, tad palūkojās uz Rebeku,– Varbūt labi, ka tu esi Ērikas meita, varbūt tu izaugsi kā viņa. Es negribu apvainot jūsu vecākus,– Viņa saskatījās ar trim brālēniem,– Bet padomājiet paši. Everita ir Everita. Edvīns… tur nevajag paskaidrojumus. Es?– Viņa pamāja uz savu acīmredzami spokaino ķermeni,– Ērikai arī ir problēmas, bet es centos, cik vien varēju, pasargāt viņu no mūsu ģimenes… ietekmes. Varbūt viņa, un arī tu, būsiet sanākušas... normālākas.
– Šis nekam neder, mums vajag kādu, kas ir apglabāts vecajos kapos,– Roberts vērsās pie Rebekas, pārtraukdams Elvīru. Lai ko arī viņa centās pateikt, tas palika nepateikts līdz galam.
Viņa nopūtās un pašķielēja apkārt,– Bauera kungs?– Elizabetes Marijas ģimene bija pirmie, kas ienāca prātā.
Nekas.
– Pasauc viņu kā ormani,– Kristiāns piedāvāja,– Zini, tā kā filmās, lai viņi piebrauc pēc pasažieriem,– Rebeka nebija tādas filmas skatījusies, bet somu apmēram nojauta.
– Ormani!– Rebeka uzsauca pusbalsī, lai vecāki divus stāvus zemāk nedzirdētu viņus.
– Man vairs nav zirga,– Elizabetes Marijas tēvs bija maza auguma apaļš vīrelis ar sirmu bārdu, krietni vecāks kā fotogrāfijā. Rebeka nebija jutusi viņa ierašanos. Varbūt ar laiku pie tā var arī pierast, tā pat kā viņa pierada pie spoku acīm un tā, ka spēja tos izsaukt?
– Nekas, stallī zirgi ir. Jūsu ratus arī atjauno,– Kārlis pasmaidīja,– Tan nav svarīgi. Sakiet, lūdzu, kuros kapos jūs esat apglabāts?
– Jaunajos,– Viņš norūca,– Gan karu, gan to lielo gripu pārdzīvoju, un pie saviem senčiem mani nenoraka.
– Kas notiek jūsu pusē?
– Man ir labi. Tie, kas vecajos kapos norakti, gan ir nemierīgi,– Večuks nosmējās. Klusā ķiķināšana uzdzina zosādu.
– Kurš no jums mani pasauca?– Viņš palika nopietnāks,– Man tevi jāņem līdzi, nevar pasaukt ormani un nebraukt,– Rebekai bailēs sažņaudzās kuņģis. Kā viņa varēja neiedomāties, ka spoki var pavilkt viņu līdzi sev?
– Jums nav zirga,– Kārlis norādīja un spoks sadrūma.
– Taisnība gan. Nu labi, tad es dodos atpakaļ!– Viņš pacilāja cepuri un pagriezās uz iešanu, bet iešanas vietā izzuda.
– Vismaz kāds no viņiem arī atvadās,– Rebeka attapās.
– Es tad arī atvadīšos, dārgie krustbērni, man laiks doties,– Elvīra arī pazuda. Rebeka manīja, ka spoks likās apmulsis.
– Mēs gan neesam viņas krustbērni,– Roberts iebilda.
– Bija gana tuvu,–  Kārlis atsaucās,– Brāļa un māsu bērni. Garš apzīmējums.
– Kas tas vispār bija?– Kristiāns palūkojās uz vietu, kur bija nozudusi tante. Bija savādi domāt par Elvīru kā par tanti, viņa likās esam Kārļa vienaudze, vismaz pēc izskata.
– Spoki,– Kārlis drūmi atsaucās,– Žēl, ka jums nācās ar viņiem saskarties. Ejam lejā.
Pārējie ne uz mirkli neiedomājās iebilst un devās lejā. Kārlis gāja pēdējais, vispirms izslēdzis bēniņu gaismu. Durvis uz kāpnēm viņi rūpīgi atkal aizvēra ciet. Rebeka vēroja brālēnu, bet viņš nelikās aizdomājies par savu māsu.
– Mums jāsagaida, līdz par to parku darīs zināmu iedzīvotājiem,– Kārlis ierunājās,– Citādāk būs dīvaini, ka to zina tādi sīkie kā jūs. Es sekošu līdzi tam, kas notiek. Mēģināšu sarunāt ar mammu, jo to parakstu vākšanu pret parku jāorganizē kādam, kuru vairāk ņems vērā, un viņa pazīst pusi pilsētas,– Tas gan nebija dižs sasniegums, ne tādā vietā kā Ķuizele.
– Mēs iekļaujam pieaugušos?– Krists nesaprata.
– Es taču arī esmu pieaugušais,– Kārlis atgādināja,– Un mana mamma ir labākais variants, kas jums ir, viņa vismaz ņems jūs vērā,– Zinot tanti Everitu, tā pat varēja būt, viņa bija gana jokaina, lai noticētu viņu stāstam par spokiem un kapiem.
Brālēns palūkojās uz Rebeku,– Varbūt es tev kaut kad palūgšu, lai tu pasauc manu māsu, bet es nezinu, vai tas ir iespējams. Un vai tas ir tā vērts.
– Labi,– Viņa atsaucās. Pa kuru laiku viņa bija kļuvusi par to, kura te nodarbojās ar garu izsaukšanu? To bija teikuši spoki paši, tagad arī brālēni sāka tā domāt.
– Tad, ar labu nakti,– Viņš apstājās pie Rebekas istabas, kad abi pārējie jau gāja iekšā savējā,– Vismaz pagaidām.
– Tev arī!– Rebeka iegāja istabā.