Sniegs

2.

Pirmdienas rīts sākās cerīgi. Tas pat turpinājās cerīgi, un viņa, iedama no literatūras uz matemātikas kabinetu, jau sāka cerēt, ka tie spoki, vai vienalga, kas tie tādi bija, kas viņu bija apsēduši, ir likušies mierā, nesagaidot to, ko viņiem no Rebekas vajadzēja. Viņa apstājās pie matemātikas skolotājas galda, jo pašas skolotājas vēl nebija, lai atstātu uz tā papīra lapiņu. Tādi bija skolas iekšējās kārtības noteikumi, pirms ej uz konsultācijām, uzraksti skolotājam iesniegumu. Viņai somā bija vēl daži tādi paši, citām skolotājām. Nokavēt divas nedēļas no devītās klases pagaidām bija vissliktākais no visām tā vakara sekām. Bet ko gan citu varēja gaidīt?
Gaitenī skanēja zvans. Rebeka steidzās uz savu vietu. Anna uz mirkli pacēla skatienu no telefona, lai palaistu blakussēdētāju uz viņas vietu pie loga. Rebeka izvilka mācību grāmatu un kladi, un pameta skatienu uz skolotāju. Viņa bija ievērojusi iesniegumu, un, palūkojusies uz to, pārskrēja tam ar skatienu un nolika to atvilktnē.
– Tu iesi uz sportu?– Anna vēlējās zināt, kamēr skolotāja devās pie tāfeles sākt stundu.
– Man ir atbrīvojums,– Rebeka atsaucās,– Atdošu skolotājam zīmi un iešu uz konsultācijām. Man jāraksta vēstures darbu.
– Vēsture bija elementāra,– Priekšā sēdošais klasesbiedrs informēja, uz brīdi pagriezies pret viņām,– Pat man bija septiņi,– Tad skolotāja apsauca viņu. Viņš apsēdās atpakaļ.
– Tas darbs tiešām bija vienkāršs,– Anna klusi apstiprināja,– Ķīmijā gan bija sliktāk,– Rebeka pamāja, ka dzirdējusi, un centās koncentrēties uz skolotājas balsi, viņai klases priekšā uz tāfeles kaut ko pierakstot un stāstot. Rebekai izklausījās, ka šī bija kaut kāda jaunā tēma, ko nezināja arī neviens cits. Vismaz mazliet noveicies.
Viņa pameta skatienu laukā pa logu. Citiem stundas jau bija beigušās, viņas klasei šī bija priekšpēdējā. Likās, ka viņa laukā redz Roberta violeto cepuri. Priekšā sēdošais puisis arī palūkojās uz skolasbiedriem, kuri gāja laukā no skolas.
– Kāpēc vienpadsmitajiem stundas jau beidzās?– Viņa neapmierinātais sauciens bija par skaļu, lai neiztraucētu stundu. No klases priekšas atskanēja pāris nokaitināti šņācieni, kāds kaut ko atbildēja, sākās sarunas. Skolotāja pēc mirkļa turpināja stāstīt kaut ko, Rebeka dzirdēja pieminētus eksāmenus, devītās klases biedu. Klase pieklusa. Viņai laikam bija dzelzs nervi.

Kristiāns Rebeku gaidīja pie garderobēm. Viņas klasei atvēlētajā šaurajā kambarītī viņas jaka bija palikusi vienīgā, vientulīgi karādamās uz āķīša telpas vidū.
– Kur tu biji? Visa tava klase aizgāja jau sen,– Brālēns pārmeta, kamēr viņa centās iedabūt kāju zābakā. Tā joprojām nelocījās tā, kā vajadzētu.
– Konsultācijās,– Viņa atsaucās,– Es taču jau no rīta teicu.
– Kāpēc tik ilgi?
– Matemātika,– Viņa saviebās un piecēlās kājās. Jaka, šalle, soma, un viņa bija gatava doties,– Uz autobusu?
– Uz bibliotēku.
– Ko tu esi izdomājis?
– Skolas bibliotēkā es neko nevarētu atrast tā, lai tas neizskatītos aizdomīgi, bet pilsētas bibliotēkā kaut kam būtu jābūt,– Viņš skaidroja, abiem ejot uz ārdurvju pusi,– Man jau kādu laiku ir lasītāja kartīte. Ja tev nav, es pateikšu, ka tu esi mana klasesbiedre. Mēs taisām projektu par Ķuizeles vēsturi.
Tas nemūžam nenostrādās. Pirmkārt, viņa bija divus gadus vecāka. Otrkārt, tā varēja notikt tikai kaut kādos seriālos, filmās, grāmatās, kur vietējās pavisam parastās bibliotēkas bibliotekāre izrādās kaut kāda maģiska būtne, kura pilnīgi parastajiem un normālajiem galvenajiem varoņiem no kāda aizmirsta plaukta izvelk milzīgu grāmatu, kurā vēl arī ielikta grāmatzīme tieši tajā atvērumā, kurā ir stāstīts, kā no maģiskās lietas, kas negaidīti nonākusi galveno varoņu īpašumā un tik pat drīz arī nozagta, iegūt kaut kādu ļauno maģiju....
– ...Tu skatījies Bibliotekārus vai Amuletu?
– Tikai dažas sezonas.
Grāmatzīmi tur būtu atstājis seriāla, filmas vai grāmatas lielais ļaunais, visu slikto sliktais, briesmīgais ienaidnieks ar velnišķīgiem plāniem par pasaules sagrābšanu savā varā. Bet tā nenotiks, labākajā gadījumā viņi tiks vismaz pie kādas garlaicīgas vēstures grāmatas. Un Kristiāns tā arī neatbildēja, kuru no abiem seriāliem skatījies.
Ķuizeles bibliotēka bija iespiesta kādas četrstāvu daudzdzīvokļu ēkas pirmajā stāvā, un, ja Kristiāns nebūtu viņu pavilcis sev līdzi, viņa pat nebūtu ievērojusi metālisko plāksnīti, kas vēstīja, ka šeit atrodama bibliotēka. Rebeka nemaz nezināja, ka Ķuizelei ir pašai sava bibliotēka, desmit gadus dzīvojot šeit, viņai ne reizi nebija nācies iet uz to. Tikmēr Kristiāns, kurš pie viņiem bija ievācies krietni vēlāk, tagad vicināja Rebekai gar degunu savu lasītāja kartīti, kaut ko sparīgi stāstīdams par to, ka bibliotekāre ir patiešām sakarīga un neuzdos jautājumus. Mhm, kā tad.
Jaunieši novilka jakas, Kristiāns sparīgi stāstīja kādai gandrīz pensijas vecuma sievietei par klasesbiedri Rebeku, tad atstāja lasītāja kartīti un aizvilka Rebeku uz citu telpu.
– Ejam uz lasītavu, tur neviens nebūs, un datori arī tur ir,– Viņš ievilka māsīcu kādā telpā,– Ieslēdz datoru, bet vēl neko nemeklē. Es tūlīt sameklēšu dažas lietas.
Rebeka nolika zemē somu, uzmeta virsū savas virsdrēbes un nosēdās pie datora. Tas ieslēdzās daudz ātrāk kā tā viena nelaimīgā ierīce skolas bibliotēkā. Šis pat vizuāli izskatījās svaigāks. Un pie tālākās sienas bija printeris, kas izskatījās tā, it kā varētu pat strādāt.
Kristiāns arī atgriezās neticami drīz, stiepdams divas milzīgas grāmatas, kuras nonāca uz datorgalda stūra. Rebeka tās pavilka tuvāk, lai tās nebalansētu uz pašas malas, Kristiāns tikmēr pievilka klāt vēl vienu krēslu un apsēdās.
– Pilsētas vēsture un paranormālo notikumu apkopojums par šo apkārtni,– Viņš norādīja uz abiem ķieģeļiem,– Tu meklēsi internetā vai grāmatās?
– Vienalga.
– Tad maināmies, tu ņem šīs divas, es pameklēšu, vai nav kaut kādu avīžu arhīvu,– Izklausījās, ka viņš šim visam ir gatavojies un plānojis, ko darīt tālāk, kamēr Rebeka sēdēja mājās. Vai, kamēr viņš viņu gaidīja pie garderobēm.
Rebeka pārlika abas grāmatas uz lasīšanai paredzēto galdu un atvēra pirmo, "Ķuizeles vēsturi". No tās izbira pāris tukšas līmlapiņas. Neticami bieza grāmata par tik mazas pilsēteles vēsturi, bet, kā jau Rebeka nojauta, Ķuizele patiešām bija radusies sen. Viņa ar skatienu skrēja pāri tekstam pa diagonāli, šķirstīdama kaut kādas lapas un meklēdama kaut ko interesantu. Gadskaitļi, Ķuizeles muiža, kaut kāds ugunsgrēks, nekā interesanta, nekā tāda, kas būtu nepieciešams viņiem. Rebeka pameta skatienu brālēna virzienā, pārliecinādamās, ka viņam arī neiet pārlieku labi. Kristiāns ripoja cauri kaut kādai kārtējai avīzei, vēl vecajā, nesalasāmajā drukā. Rebeka atgriezās pie savas grāmatas.
– Nekā?– Pēc veselas mūžības Kristiāns piecēlās, lai izstaipītos.
– Nekā.
– Bibliotēka pēc divdesmit minūtēm vērsies ciet,– Puisis noliecās, lai izslēgtu datoru,– Grāmatas varam paņemt līdzi.
– Labi,– Rebeka par grāmatzīmi ielika papīrus un lapiņas, kas mētājas uz galda, izbiruši no tās pašas grāmatas,– Ko tieši mēs meklējam?
– Nav ne jausmas,– Viņš atzina,– To spoku. Mazus, mirušus bērnus,– Rebeka nevēlējās dzirdēt to pateiktu šādi.
– Viņas nekur nebūs, ja viņas laikā katrs otrais bērns nomira,– Varbūt Kristiāns piekritīs to nedarīt.
– Tad aizejam un pajautājam viņai.
– Es pie viņas vēlreiz neiešu.
– Es aiziešu,– Kristiāns atsaucās, uzmesdams plecos mugursomu. Viņi devās pie bibliotekāres, kura iereģistrēja abas grāmatas.
– Ja jūs pētat pilsētas vēsturi, Ķuizeles muižā ir muzejs, mana laba draudzene Ģertrūde tur ir gide, aizbrauciet pie viņas un pasakiet, ka es jūs sūtīju, viņa jums visu pastāstīs, parādīs,– Bibliotekāre ieteica, atdodama Kristiānam abas grāmatas.
– Paldies!– Viņš atsaucās, iestūķēja tās somā, pa virsu vairākām kārtām visa cita iespējamā, un devās uz izejas pusi,– Uz redzēšanos!
– Visu labu, bērni,– Bibliotekāre pamāja un pabīdīja augstāk lasāmās brilles. Rebeka aiz sevis aizvēra durvis, un viņi bija laukā. Tur jau bija satumsis, bet pilsētā bija laternas, kas mazliet apgaismoja ietvi. Smidzināja lietus. Rebeka novilka somu, lai sameklētu lietussargu, brālēns darīja vienkāršāk, viņš uzmeta galvā kapuci.
– Muzejs,– Kristāns ieminējās, pagriezdamies uz autoostas pusi, kad Rebeka bija atradusi somā lietussargu.
– Es pie viņa pagājušonedēļ biju,– Rebeka apspieda žāvas,– Varam jau aizbraukt, bet es nedomāju, ka tur kaut kas būs.
– Izlemts,– Kristiāns paziņoja,– Mēs brauksim.