Sniegs

1.

Dažas turpmākās stundas vēlāk šķita vairāk kā sapnis, ne realitāte. Viņi brauca uz traumpunktu kaut kur tuvākajā slimnīcā, bet Rebeka lielāko daļu ceļa pavadīja miegā. Bija nakts, pustumšie slimnīcas gaiteņi, klibojot tiem cauri, likās biedējoši drūmi un tukši. Viņa ar tēti te bija vienīgie, ja neskaitīja vīrieti uzņemšanā, kurš bija palaidis viņus iet tālāk. Priekšā atvērās kaut kādas durvis, tām laikam bija sensori, kas viņus pamanīja. Tad nāca māsiņa, bet viņa pagāja garām. Tētis apsēdās, un pamāja, lai viņa arī apsēžas. Telpā nebija daudz gaismu, bet uz grīdas bija salīmēti dažādu krāsu aplīši, kas veda dažādos virzienos. Ap roku viņai bija aproce, arī ar kaut kādu aplīti, bet bija gana tumšs, lai viņa nesaprastu, kādu. Pie vienas sienas bija kafijas automāts, kas laikam piesaistījis tēta uzmanību.
Atvērās kādas no durvīm. Tētis piecēlās un pamāja, lai Rebekas seko. Viņa kliboja līdzi. Nākamajā gaitenī bija kāds kabinets ar puspavērtām durvīm, daudz spožāka gaisma no telpas plūda gaitenī, un no tās nāca balsis. Parādījās māsiņa, tā pati, kura iepriekš bija pagājusi garām, un pasauca Rebeku tālāk, līdz gaiteņa galam, līdz durvīm ar uzrakstu līdzās, bet Rebeka to nepaspēja izlasīt.
Viņu uzticēja jaunai sievietei neglīti rozā virstērpā. Viņa pasmaidīja uz Rebekas pusi. Telpā bija vēl viena, bet tā bija aizņemta otrā telpas galā.
– Apsēdies!– Tā jaunākā pamāja uz vairākiem krēsliem gar sienu. Ja Rebeka apsēdīsies, viņa atkal aizmigs, bet izskatījās, ka sieviete neļaus tam notikt. Tiklīdz Rebeka bija uz krēsla, sākās jautājumi.
– Kas noticis?– Viņa vēlējās zināt. Tas laikam bija kāpēc esi šeit tipa jautājums, bet Rebeka nebija droša.
– Mežā kaut kas notika,– Viņa atsaucās, mēģinādama apspiest žāvas.
– Satraumējies?
– Es nokritu,– Rebeka atcerējās,– Man sāp kāja,– Viņa pamāja uz vainīgo, kreiso kāju,– Viņa kaut kā jocīgi nokrakšķēja,– Viņa vēl piebilda.
Sieviete pieliecās tuvāk. Rebekai miglojās redze, viņa nespēja salasīt vārdu uz metāliskās plāksnītes virs rozā apģērba gabala, bet vārds sākās ar varbūt I, varbūt L burtu. Rebeka nožāvājās vēlreiz, bet tas nepalīdzēja redzei noskaidroties.
– Varbūt vari novilkt zābaku?– Sieviete ieminējās. Rebeka paklausīja. Tas prasīja piepūli, potīte sāpēja vēl vairāk, kad vajadzēja pārdabūt zābaku tai pāri, un tā bija uzpampusi, un zābaks tur teju iesprūda. Tad, kamēr Rebeka tur pūlējās, bija pienākusi tā otra ārste, kura nāca jaunākās vietā.
Tad viņu noguldīja uz kaut kādas virsmas, un taustīja potīti, kura bija paspējusi piepampt mazliet par daudz, lai Rebekai nebūtu bail par to, un taisīja tās mazās bildītes, kurās bija redzami skeletiņi – pulkstenis pie sienas rādīja, ka ir divi naktī, Rebeka vairs neatcerējās, kā tās bildītes sauca,– un beidzot, ignorējot Rebeku pašu, sāka stāstīt tētim, kas šajās bildītēs noskaidrots. Rebeka neko daudz nedzirdēja, bet dzirdēja, ka lauzts nekas neesot. Sastiepta potīte. Viņas runāja tā, it kā tas būtu labāk, bet arī tas sasodīti sāpēja. Un viņa gribēja gulēt, bet tas traucēja.
Atpakaļceļā uz mašīnu, lai gan tas bija vēl krietni vēlāk, tētis autostāvvietas miskastē ielidināja saspiestu kafijas automāta glāzīti, un pamāja, lai Rebeka kāpj mašīnā. Viņa paklausīja. Pukstenis mašīnā rādīja, ka ir četri no rīta. Līdz mājām vēl bija divas stundas ceļā, uz skolu viņa šodien diez vai vēl paspēs.
Kā nojausdams, ko viņa domāja, ierunājās tētis,– Tagad, devītajā klasē, nelabi sanāca ar to palikšanu mājās,– Viņš domīgi apklusa, bet turpināja, kad bija izgriezis mašīnu uz ceļa,– Vispirms tu nokavē divas nedēļas mācību, pēc tam tas tevi iegāž eksāmenos.
– Es varu to visu iemācīties vēlāk,– Viņa iebilda. Tētis pamāja, kaut kas viņa smīnā šķita neticīgs. Rebeka apspieda žāvas un palūkojās laukā, mēģinādama saprast, kur viņi atrodas. Garām skrēja ielu gaismas, apžilbinādamas viņu. Viņa pievēra acis, mēģinādama skatīties laukā un palikt nomodā vismaz līdz mājām.

Rebeka attapās savā gultā, mammas balss pamodināta,– Vismaz novelc to džemperi, pirms ej gulēt,– Mamma iebilda. Kaut kur fonā skanēja abu brālēnu balsis. Rebeka pieslējās sēdus. Viņa laikam bija atnākusi šurp pati, ne līdz galam pamodusies no miega. Viņa sāka stīvēt nost džemperi, ar kuru bija gājusi uz skolu un vēl pabijusi slimnīcā. Tas bija vilnas, vismaz mazliet, un kņudināja ādu, un ķērās aiz pleciem, mēģinot to novilkt. Mamma devās prom, pārliecinājusies, ka Rebeka neies gulēt āra drēbēs.
– Paguli,– Mamma piebilda, pirms devās laukā no Rebekas istabas. Brīdī, kad durvis aiz viņas bija ciet, Rebeka atkrita atpakaļ gultā, nespēdama izkārpīties no apģērba gabala, kurā bija iepinusies.
Gaitenī skanēja saruna,– Vai mums nav jāmodina Rebeku?– Tas bija Kristiāns, jau grabinādamies gar durvju rokturi.
– Nē, viņa tikai tikko aizgāja gulēt,– Atbildēja otra balss, Roberts, aizturēdams jaunāko brāli,– Viņa paliks mājās.
Trešā balss skanēja no apakšstāva,– Puiši, nāciet, citādāk nokavēsiet autobusu,– Tā laikam bija mamma, vismaz tā izklausījās pēc viņas, lai gan pirms brīža viņa vēl bija bijusi tepat Rebekas istabas vidū. Rebeka pagriezās uz sāna un mēģināja gulēt. Viņas mugursoma mētājās istabas stūrī, viņai nebija ne jausmas, kā tā tur nonākusi. Vai tā kopā ar viņu brauca uz slimnīcu? Vai arī Roberts to bija atnesis, kad naktī viņi uz brīdi bija piebraukuši pie mājas?
Viņa pamodās kaut kad vēlāk, durvis bija pusvirus, un tajās stāvēja kaut kāds spalvains veidojums. Rebeka palūkojās vēlreiz. Kaķis. Tas bija kaķis. Viņa nolika galvu atpakaļ uz spilvena, bet džemperis, joprojām palicis nenovilkts, iespiedās sānā. Brīdi to pacietusi, viņa pieslējās sēdus un beidzot to novilka. Pāris neveiklos soļos pārvarējusi attālumu līdz mugursomai, viņa sameklēja telefonu. Tas bija izlādējies, bet pēc saules aiz loga likās, ka ir jau pēcpusdiena. Varētu kāpt lejā, meklēt kādu no vecākiem, bet likās, ka pa nakti slimnīcā kādā brīdī kāds bija kaut ko teicis par to, ka nevajag potīti noslogot, un pašlaik jau stāvēšana uz tās sagādāja milzu piepūli. Brīdi minstinājusies, viņa paņēma somu, paņēma kaut kādu kreklu, kas viņas atmiņā nepalikušu iemeslu dēļ bija palicis uz krēsla malas, un atgriezās gultā.
Kamēr telefons lādējās, viņa izstiepās un palūkojās pa logu. Neko daudz redzēt nevarēja, tikai melno Poniju mežmalā, kura viena pati klīda pa savu aploku, ik pa brīdim apstādamās pie kāda vēl nenosaluša zāles stiebra. Pārējos dzīvniekus nekur nemanīja. To jau arī nebija tik daudz, un viņa lielāko daļu pēc vārdiem nemaz nezināja, turklāt govis visticamāk bija iekšā. Tad skatiens aizķērās aiz zili baltas mašīnas tālāk uz ceļa. Tā stāvēja pie meža, tai līdzās – divi policisti un suns. Tas nebija Reksis, to viņa redzēja jau pa gabalu.
Apakšstāvā skanēja balsis. Rebeka pagriezās uz durvju pusi, cerēdama labāk saklausīt, bet tā bija tikai mamma, kura runāja pa telefonu ar kādu. Vismaz nebūs viņu tālu jāmeklē. Rebeka atkal izrāpās no gultas, un devās laukā no istabas. Lejā skanēja mammas “jā, jā, protams, es zinu, uz redzēšanos, visu labu, gaidīsim jūs” čivināšana, kādu viņa parasti veltīja tikai retiem kolēģiem, un klientiem, kas nezināja, ka viņa šodien ir mājās, un Rebeka minēja, ka līdz viņai tiks īstajā brīdī, tieši pēc sarunas beigām.
– Labrīt!– Viņa uzrunāja mammu, kad saruna bija beigusies.
– Nu re, tu jau pamodies,– Mamma palūkojās uz viņu, pārlieku daudz uzmanības nepievērsdama,– Kā gulēji? Vakariņas ēdīsi tagad, vai tad, kad puiši atbrauks?
– Es pagaidīšu viņus,– Rebeka paraustīja plecus, ieskatīdamās virtuvē. Uz galda stāvēja stikla bļoda ar āboliem. Viņa paņēma vienu.
– Nomazgā!– Mamma uzsauca, jau iedama tālāk,– Un nestaigā daudz apkārt, tev jāsaudzē kāju!– Aizvērās ārdurvis, liecinot, ka Rebeka mājās atkal palikusi viena. Viņa noskaloja ābolu un iekodās tajā. Auksts, laikam tikai nesen atnests no šķūnīša.
Varētu iet pie tēta, sēdēt šķūnī, ja viņš tur bija. Bet viņš tur visticamāk nebija. Brīdi minstinājusies, Rebeka tomēr atgriezās savās istabā. Drīz jau mājās būtu jābūt arī puišiem, tad varbūt viņa varēs pajautāt Kristiānam, vai viņa visu naktī notikušo nav tikai iztēlojusies. Viņa palūkojās pa logu. Arī Ponija bija pazudusi no viņas redzesloka. Tālumā pa piebraucamo ceļu nāca divi silueti. Rebeka minēja, ka tie bija abi brālēni, tiem bija jābūt viņiem.
Kamēr viņa tika lejup pa kāpnēm, puiši jau bija mājās, Rebeka dzirdēja Kristiāna balsi priekšnamā, viņš kaut ko stāstīja, balss te palika skaļāka, te atkal pieklusa, viņam pārvietojoties apkārt. Tad viņš steidzās tālāk ēkā, teju uzskriedams virsū Rebekai.
– Sveika!– Viņš uzsauca, aizsteigdamies tālāk augšā pa kāpnēm, lai noliktu skolas somu. Roberts viņam sekoja mierīgāk. Viņš ar galvu pamāja sveicienu Rebekai,– Tur tikko aizbrauca kinologi, suņi neko neesot atraduši,– Brālēns pamāja uz to pusi, kur bija ceļš, tad ievēroja viņas kāju,– Kas tev notika?
– Sastiepu potīti,– Viņa atsaucās, klibodama viņam līdzi uz augšstāvu. Brālēns piebremzēja, klausīdamies viņā,– Man tagad divas nedēļas būs jāsēž mājās,– Viņa sūdzējās.
– Es tev ar mācībām varu mēģināt palīdzēt,– Viņš piedāvāja. Roberts mācījās vienpadsmitajā klasē, pirms diviem gadiem viņš bija mācījies visu to pašu, ko Rebekas klase tagad, un ar mācībām viņam vienmēr bija gājis labi.
– Paldies,– Rebeka bija teju aizmirsusi par mācībām. Viņa zināja, ka nevarēja izlaist divas nedēļas skolas dzīves un cerēt, ka varēs aiziet atpakaļ un visu sapratīs, bet laikam tieši tas bija viņai ienācis prātā. Roberts bija izbojājis šo cerību. Labi, ka tā.