Sniegs

5.

Svēdienas rītā, pārskatot sarakstu, bija skaidrs, ka neko daudzi izdarīt vairs nevarēja. Roberts, neko daudz neteicis, pārliecās pār kladi un vairākas reizes apvilka kaut kādu skribelējumu. Rebekai vajadzēja brīdi, lai atcerētos.
– Tā skolotāja,– Viņa kostatēja,– Mēs viņu satikām kafejnīcā. Iedeva adresi,– Viņa paskaidroja Kristiānam,– Tu nebiji klāt.
– Nu labi,– Viņš nopūtās,– Braucam, ja?
– Nezinu, kā jums, bet man gribās zināt kaut ko vairāk,– Roberts piecēlās un paņēma līdzi arī kladi,– Ja jau mēs šo darām, tad darām līdz galam.
– Mums būtu jāmeklē kaut ko pavisam citu, lai tas kaut kādā veidā varētu noderēt,– Rebeka tik un tā piecēlās. Kristiāns palūkojās uz brāli, palūkojās uz māsīcu, tad ar klusu nopūtu arī sekoja.
– Nepūšat taču tik smagi,– Roberts uzmeta skatienu brālim,– Tā pat nav ko darīt.
– Es varētu mācīties,– Krists nomurmināja.
– Tu to tiešām darīsi?
– Ja jūsu šeit nebūs un nekas man nenovērsīs uzmanību,– Viņš domīgi ieminējās,– Sasodīts, man rīt jānodod...– Viņš teikumu nobeidza ar izmisīgu nopūtu. Rebeka labi saprata, viņa pati arī spoku dēļ bija šo to no mācībām atlikusi uz pēdējo brīdi.
– Iztiksim bez tevis, ej un mācies,– Roberts pagrūda jaunāko brāli malā, tad palūkojās uz Rebeku,– Tev arī nebūtu jāmācās?
– Vēlāk. Ja spoki mūs nenolaupīs,– Viņa atsaucās,– Mums jātaisās, ja gribam paspēt uz autobusu.
– Tad kusties ātrāk!
Autobusu viņi nenokavēja. Par spīti lielajam vējam, kas pūta visu ceļu uz pieturu, traucēdams iet uz priekšu un brīžiem grūzdams abus atpakaļ, viņi pieturā nonāca mazāk kā minūti pirms autobusa, kas pāris pieturas pēc galapunkta bija gandrīz tukšs.
– Kur mēs kāpsim ārā?– Rebeka jautāja, kad abi bija uzrādījuši skolēnu apliecības un tikuši transportā.
– Pirms autoostas,– Brālēns palūkojās laukā pa vienu no autobusa logiem, pirms palaida Rebeku sēsties pie loga,– Es ceru, ka nesāks līt, bet ja arī sāks, tā adrese ir tuvu autoostai,– Ķuizele gan bija gana maza, lai viss būtu tuvumā visam.
– Tu jau paspēji paskatīties?
– Tu ļoti ilgi ģērbies, man apnika gaidīt,– Viņš kā attaisnodamies atbildēja.
– Vai mums ir līdzi klade?
Roberts atbildes vietā ieskatījās gandrīz tukšajā mugursomā un pavilka to laukā, lai māsīca varētu redzēt klades stūri. Tā nebija parasta grāmatnīcas vai kancelejas preču klade, bet Rebeka tikai tagad ievēroja, ka tā izskatījās sena.
– Vai klade var novecot?
– Viss ir iespējams,– Roberts to izvilka, pagrozīja un ielika atpakaļ,– Man liekas, ka tā tāda jau bija.
– Ko mēs teiksim tai skolotājai?
– Viņa taču pati mūs uzaicināja. Vienkārši pajautāsim, ko viņa vēlējās mums pastāstīt, kad redzēja mūs kafejnīcā.
Izkāpuši laukā, viņi steidzās tālāk. Garāmejot Rebeka pašķielēja uz viņu kafejnīcas pusi. Acīs iekrita tās nosaukums – "Krustceles". Bija jau pareizi, autoostu cilvēki mēdza izmantot, lai no viena autobusa pārkāptu nākamajā un dotos tālāk, un krustcelēs varēja uzkavēties laikā pa vidu. Rebeka gan neatcerējās, ka tur kādreiz būtu bijis liels cilvēku pieplūdums.
– Nesapņo!– Roberts uzsauca, aiz rokas pavilcis Rebeku tālāk, lai ietu pāri ceļam.
– Es uz pusi sekundes paskatījos uz kafejnīcu, bet tu jau piesienies!
– Jo tu vispār neskatījies, kur ej.
– Tā bija pussekunde!
– Arī tas bija par daudz,– Brālēns atsaucās.
Viņi beidzot bija sasnieguši pareizo ēku pilsētas centrā. Tā bija četrstāvīga daudzzīvokļu ēka, kas celta kaut kad vēl aizpagājušā gadsimta beigās, un jauniešiem pagāja krietns brīdis, lai izdomātu, kā tikt iekšā ēkā. Pareizais dzīvoklis gan atradās krietni ātrāk.
– Kurš klauvēs?– Rebeka apstājās pie durvīm. Aiz tām skanēja radio, kaut kāda dienas ziņu pārraide. Nu re, vecajai skolotājai vairs nebūs jāklausās radio, varēs parunāt ar viņiem.
Roberts pieklauvēja. Radio skaņas apslāpēja viņu, tādēļ puisis pieklauvēja vēlreiz, skaļāk. Otrpus durvīm radio tika pagriezts klusāk. Durvis atvēra pusmūža vecuma sieviete halātā ar tikko izmazgātiem, koši sarkaniem matiem un košļājamo gumiju.
– Kas jūs tādi būtu?– Viņa nopētīja abus jauniešus.
– Labdien, mēs pirms pāris dienām kafejnīcā satikām kādu pavecāku sievieti, kura teica, ka kādreiz strādājusi skolā un iedeva savu adresi, kas ir, nu, šis dzīvoklis,– Roberts bija izvilcis kladi, un pastiepa atvērumu pret sievieti,– Šī taču ir pareizā adrese?
Izvilkusi no halāta kabatas mazas, apaļas brillītes, viņa ieskatījās kladē,– Ir gan pareizā. Nu, no manis jums nekādas jēgas, es te viena pati dzīvoju un skolā nestrādāju,– Viņa turpināja gremot košļājamo gumiju.
– Varbūt kādi no jūsu kaimiņiem zinās?
– Bet lūdzu!– Sieviete izsaucās,– Ejiet un meklējiet, ja jums viņu tik ļoti vajag,– Viņa nozuda atpakaļ dzīvoklī. Rebeka nopūtās. Roberts jau klauvēja pie blakus durvīm. Neviens neatbildēja. Tad pie nākamajām.
– Varbūt labāk nevajag?– Rebeka ieminējās.
Durvis atvērās un laukā palūkojās kāds vecs vīrs.
– Labdien, vai jūs nezināt, vai jums kaimiņos nedzīvo...
– Es nezinu savus kaimiņus,– Viņš noņurdēja un aizcirta durvis. Rebeka pirmā paspēja pieklauvēt pie nākamajām, kas šajā stāvā un kāpņutelpā bija pēdējās. Varēja dzirdēt, kā kāds palūkojās pa atslēgas caurumu un dodas prom no ārdurvīm.
– Vēl var stāvu zemāk pajautāt,– Robeets piedāvāja. Rebeka tikai pamāja un abi devās uz dzīvokli tieši zem sarkanmatainās sievietes. Durvis atvēra sieviete, kas varētu būt viena vecuma ar savu augšstāva kaimiņieni.
– Labdien, vai jūs nezināt, kurā dzīvoklī šeit dzīvo tāda paveca sieviete ar lielu dzimumzīmi uz deguna?– Rebeka pirmā paspēja izspert jautājumu.
– Jūs domājat tanti Annu, ne tā?– Sieviete rūpīgi nopētīja abus bērnus.
– Viņa agrāk esot strādājusi skolā,– Roberts piebilda.
– Jā, tā ir viņa. Jau septiņus gadus zem zemes,– Sieviete nošūpoja galvu,– Jums skolā to nepateica?
– Palaidām garām,– Robis atteica,– Paldies, ka pateicāt. Lai jums laba diena!
– Jums arī,– Sieviete nozuda atpakaļ dzīvoklī.
Jaunieši devās laukā. Pūta vējš.
– Tā kafejnīcas darbiniece skatījās uz to sievieti,– Rebeka sūdzējās.
– Varbūt tāpēc, ka tu biji tuvumā?
– Es netaisos būt kaut kāds spoku uztvērējs visiem pārējiem.
– Es drīzāk uztrauktos par to, ka tur bija spoks, kuru tu nepasauci,– Roberts atgādināja,– Es viņu pamanīju tikai tad, kad tu ar viņu sāki runāt, bet tajā brīdī man šķita, ka vienkārši viņu nepamanīju.
– Varbūt kāds cits viņu izsauca?
– Vai daudzi to māk?
– Nezinu. Bet es jutu to brīdi, kad viņa uzradās. Tikai nepievērsu uzmanību. Iestājās pilnīgs klusums. Likās, ka laiks mazliet piebremzē.
– Tur visu laiku ir pilnīgs klusums, kamēr tur neesam mēs,– Roberts pasmējās,– Tai nabaga sievietei mēs esam vienīgā izklaide. Aizejam arī šodien? Tā pat vēl daudz laika līdz autobusam.
– Tā vieta ir mazliet savāda.
– Tāpēc mēs tur šodien iesim,– Roberts pamāja,– Apsēdīsimies citur, paskatīsimies uz to darbinieci, uzkavēsimies ilgāk, ja vajadzēs. Līdz kāds ienāks pa durvīm.
– Tu izspiegosi apmeklētājus?
– Es gribu pārliecināties, ka tas viens spoks bija nejaušība.
– Bet tikai līdz tuvākajam autobusam, ilgāk mēs tur nepaliksim,– Rebeka iebilda. Brālēns izklaidīgi pamāja.
"Krustceles" bija tik pat tukšas kā vienmēr iepriekš, kad Rebeka vēl nebija ievērojusi kafejnīcas nosaukumu. Nopirkuši katrs pa karstajam dzērienam un ar darbinieci kaut kā nepārmijuši ne vārda, abi devās garām galdiņam, pie kura sēdēja parasti, un apsēdās pašā galā. Skatu uz darbinieci aizšķērsoja apģērbu pakaramais, uz kura nonāca abas jakas tā, ka no visa, kas bija otrā kafejnīcas galā, viņi varēja redzēt tikai daļu letes un durvis uz ārpusi.
– Gan jau kaut kas notiks,– Roberts tikko dzirdami nomurmināja, pieliecies tuvāk galdam, lai paņemtu savu karstās šokolādes krūzi.
Rebeka paraustīja plecus. Tikko pamanāma kustība starp abām jakām lika saprast, ka darbiniece ir iegājusi telpā aiz letes. Likās, ka viņa ar kādu sarunājas, bet vārdus izšķirt nevarēja. Pavisam parasta, maza kafejnīciņa.
Durvis pavērās, kāds ieslīdēja pa durvīm, un durvis atkal aizvērās, kafejnīcai ieslīgstot atpakaļ nomācošā klusumā, ko pat slāpētā saruna blakustepā nespēja izgaiņāt. Arī tā apklusa, darbiniecei ierodoties atpakaļ pie letes.
Rebeka paliecās uz sānu, lai palūkotos, kas ir atnācis. Jauna sieviete ar mazu zēnu pasūtīja kafiju, šokolādes dzērienu un kaut kādu šokolādes bulciņu, un kopā ar zēnu apsēdās pie loga. Zēns šūpoja kājas un ziņkārīgi palūkojās uz Rebeku. Viņa pasmaidīja atpakaļ un atgriezās savā vietā.
– Ko tu tur skatījies?– Roberts čukstus jautāja.
– Komunicēju ar bērnu.
– Kādu bērnu?– Viņš arī pieliecās, lai paskatītos,– Hmm, nu labi. Es nepamanīju, ka viņi ienāca. Vēl spoki, ne?
– Spoki nevarētu pārvietot krūzes,– Rebeka iebilda.
– Kāds no viņiem tev ir to teicis?
– Nē, bet tā būtu jābūt...
– Tā tante Anna rakstīja ar pilspalvu,– Roberts atgādināja. Rebeka nopūtās.
– Es jau vairs neko nezinu,– Viņa atzina, atspiedusies pret galdu.
– Cik dīvaini būtu pieiet pie viņiem un pajautāt, vai viņi ir spoki?
– Es nezinu, bet nāk vēl kāds,– Pie galdiņa ar mazo puiku bija pienācis kāds cilvēks, kas nāca no telpas aiz letes. Rebeka cilvēku redzēja tikai no mugurpuses, bet no balss, personai runājot ar puiku, sprieda, ka tā bija aptuveni viņas vecuma meitene. Viņai bija paīsi, mazliet skruļļaini, melni mati, kuros bija oranža stīpiņa, acīmredzami tikai dekoratīva, jo matus tā noteikti nesavāca. Melna blūze, melni svārki un zeķbikses, un, kad viņa pagriezās, lai dotos atpakaļ uz letes pusi, Rebeka redzēja pazibam arī oranžu kaklasaiti. Svešajai meitenei bija draudzīgi sejas vaibsti un patīkams smaids. Kā mazs, draudzīgs ķirbītis, tāds kā tas uzzīmētais uz viņas kaklasaites.
– Vēl viens spoks?– Rebeka minēja.
– Izskatījās ļoti dzīvelīga,– Roberts noliedza.
– Es laikam negribu satikt mūsu vecuma spokus,– Viņa ieminējās. Tas būtu nepareizi, tā pat kā visi tie bērni, kurus brālēni turpināja atrast senos dokumentos.
Roberts pieklusa,– Kāds ir pie durvīm,– Viņš nomurmināja un viņi atliecās atpakaļ, slēpdamies aiz savām jakām.
Ar dzidru zvaniņa skaņu durvis ziņoja par jaunu ienācēju. Pēc brīža Rebeka pieliecās, lai palūkotos, bet, redzot pazīstamu stāvu, viņa atliecās atpakaļ un saskatījās ar brālēnu.
– Nu, tante Everita noteikti nav spoks,– Roberts nomurmināja to pašu, ko domāja Rebeka un abi turpināja vērot.
Tante apsveicinājās ar sievieti aiz letes, abas pārmija pāris vārdus un tante paņēma savu tēju. Rebeka atliecās tālāk, lai radiniece viņu neievērtu, bet viņa nāca tieši uz abu jauniešu pusi.
– Sveiki, sen neesat satikti,– Viņa uzsmaidīja,– Drīkstu piesēst pie jums?
– Jā..?– Rebeka nomurmināja.
– Es jau nojautu, ka jūs šeit būsiet,– Viņa atzina. Rebeka nopūtās. Brūnganajos toņos iekārtotajā kafejnīcā tantes spilgti zilā blūze un sarkanā kaklarota griezās acīs.
– Vai jums to pateica Kārlis?– Roberts vēlējās zināt.
– Kārlis? Nē! Vai viņš zinātu, kur jūs meklēt?
– Pēdējās dienās varbūt,– Rebeka nomurmināja,– Tad jau viņš jums vēl nav neko stāstījis par kapiem?
– Nē,– Tante apmulsa,– Es nācu ar tevi runāt par līdzīgu tēmu, bet ne par kapiem.
– Par spokiem.
Viņa apstiprinoši pamāja,– Es tā dzirdēju, ka tu pēdējā laikā mazliet radi jucekli ar garu pasauli. Vai tā varētu būt?
– Es viņiem neprasīju nākt, viņi paši uzradās,– Rebeka iebilda,– Un es nesaprotu, ko viņi no manis gaida, un kā es varu palīdzēt ar tiem viņu kapiem, un tagad viņi ir visur.
Tante līdzjūtīgi pamāja,– Tādēļ es esmu šeit, lai palīdzētu savai mīļākajai māsasmeitai tikt ar to galā.
– Jūsu vienīgajai māsasmeitai,– Roberts pie sevis nomurmināja, izvilkdams telefonu.
– Labāk pastāstiet, kas tā par kapu problēmu? Vai šī pati?– Viņa izvilka no milzīgās rokassomas avīzi,– Lūk, šīs nedēļas izdevums, Iznāca šorīt. Domāju, ka jūs to jau zināt, bet drošības pēc paķēru. Varat paturēt.
Roberts atšķīra atvērumu par veco kapu pārbūvēšanu par parku. Rebeka pamāja ar galvu un ar acīm pārskrēja tekstam, daudz neiedziļinoties tajā. Viņa nojauta, kas tur būs, tas pats, ko viņa jau zināja tāpat.
– Spoki grib, lai es to kaut kā apturu. Es pat nezinu, kas man būtu jādara,– Rebeka nopūtās,– Kārlis piedāvāja savākt Ķuizeles iedzīvotāju parakstus pret parka izbūvēšanu kapos.
– Doma nav slikta,– Tante pamāja,– Bet viņš domā kā tipisks mirstīgais cilvēks. Ja garu pasaule ir saniknota, ar tā visa apstādināšanu nepietiks, lai viņus nomierinātu,– Kārlis domāja kā kas? Rebeka nevēlējās pārjautāt.
– Kas tad jādara?– Viņa palūkojās tantei acīs. Tagad, pēc visiem spokiem – viņa atcerējās, ka tantei Annai acis bija kā jebkuram parastam cilvēkam – bija teju savāda sajūta ieskatīties acīs kādam, kam bija acu zīlītes. Tikai pēc mirkļa meitene saprata, kas tieši nebija kā nākas. Tantes acu zīlītes bija šauras un garas kā kaut kādam dzīvniekam. Viņa pat nespēja no tā vairs nobīties.
– Protams, mēs sāksim ar to, ko mans dēls tev ierosināja. Bet paralēli tam mums būs jānomierina gari.
– Kā tas jādara?
– Kad būs pienācis laiks, es tev parādīšu un palīdzēšu tikt ar to galā. Varbūt tev ir jautājumi par to, kas notiek pēdējo nedēļu laikā? Piedod, ka es nebiju ar tevi jau no paša sākuma, es jau pāris reizes centos jūs šeit noķert, bet jūs jau bijāt prom.
– Kas šeit īsti notiek?– Rebeka izmocīja jautājumu,– Kad mēs šeit bijām pirmo reizi, mēs sarunājāmies ar vienu sievieti, kura mūs uzaicināja pie sevis. Šodien uzzinājām, ka viņa ir mirusi pirms septiņiem gadiem.
– Un viņai bija normālas, cilvēciskas acis nevis baltas kā spokiem,– Roberts klusi piebilda,– Viņa skatījās uz mums.
– "Krustceles" tādā ziņā ir īpaša vieta, te ļoti bieži ierodas gari, kas tā spēj.
Rebeka neko nesaprata.
– Zini, kas mani pārsteidz? Tu jau vairākas reizes esi šeit ievedusi iekšā parastu mirstīgo cilvēku.
– Jūs domājat Robertu un Kristiānu?
– Tas otrs arī ir bijis "Krustcelēs"?
– Jā, vienreiz,– Rebeka pamāja. Varbūt tas mazliet paskaidroja, kāpēc kafejnīcas vienīgā darbiniece, ko viņi bija satikuši, vienmēr tik savādi viņus vēroja,– Vai tad šeit nevar nākt kā vienkārši uz kafejnīcu?
– Protams, var,– Tante apstiprināja,– Te arī ikdienā mēdz ieblandīties parastie mirstīgie. Arī es te ienāku iedzert tēju. Garu pasaules iemītnieki arī ir ierasti viesi, īpaši tad, kad vārti ir vaļā, jo viņiem patīk reizēm justies dzīviem,– Tas laikam izskaidroja tanti Annu.
– Vai tie divi arī jau ir miruši?– Rebeka neuzkrītoši norādīja uz sievieti un zēnu.
– Viņi? Nē. Viņa ir ragana, es viņu pazīstu. Puika ir viņas dēls.
– Ragana,– Neko vairāk Roberts neteica, tikai vēlreiz palūkojās uz sievieti, kura dzēra kafiju.
Ragana.
– Tā pat kā es un acīmredzot arī tava māsīca.
– Vai mamma arī?– Rebeka vēlējās zināt.
– Ērika?– Tante mirkli apklusa,– To ir sarežģīti paskaidrot. Es... es domāju, ka jā, viņa varētu būt, bet viņa visticamāk nav, viņa nav mācījusies. Talants bez mācīšanās nav nekas. Viņai bija četrpadsmit, kad mūsu māte nomira, neviens cits viņai nebūtu varējis pastāstīt par raganām.
– Jūs arī nē?
Viņa minstinājās,– Man tolaik bija citas lietas, par ko runāt. Un pēc tam mēs pārtraucām sazināties.
Roberts pēc ilgāka klusuma teju izbiedēti izspieda jautājumu gandrīz vai spiedzošā balsī, pats noslēpies aiz avīzes lapām tā, ka varēja redzēt tikai satrauktas acis,– Es taču neesmu ragana?
Tante palūkojās uz viņu,– Tu esi no Edvīna sīkajiem?– Sagaidījusi apstiprinošu mājienu, viņa brīdi domāja,– Tas ir talants, kas pārsvarā iedzimst pa sieviešu līniju. Edvīnam noteikti nav, tev un tavam brālim arī nebūtu jābūt. Patiesībā, es domāju, ka arī jūsu māsām nav, cik nu es viņas zinu.
Roberts pamāja un pazuda tālāk aiz avīzes. Rebeka atkal palūkojās uz tanti,– Tātad... spoki, raganas..?– Gribējās dzirdēt kādu paskaidrojumu, beidzot, kaut vienu skaidrojumu, kas notiek, no kāda īsta, dzīva cilvēka.
– Sasodīts,– Roberts nopūtās un aizlocīja ciet avīzi,– Es laikam braukšu mājās. Jūs... izklaidējaties ar savām raganu sarunām.
Ne Rebeka, ne tante Everita viņu neaizkavēja, un brālēns, atstājis pusizdzertu pienainas kafijas krūzi, uzvilka jaku, paķēra somu un devās prom. Tad atgādināja Rebekai, ka viņai līdz nākamajam autobusam būs jāgaida ilgi. Bet kaut kas neļāva doties prom. Viņa klusi palūkojās uz tanti, gaidīdama atļauju vai pamudinājumu sekot vai palikt.
– Tev laikam arī drīz būs pārlieku daudz informācijas vienai dienai?– Viņa pacēla tējas krūzi pie lūpām, bet vēl nedzēra.
– Man jau kopš novembra sākuma katru dienu ir par daudz informācijas,– Kaut kā viņa vēl turējās. Spoki, jaunatklāti ģimenes locekļi, un arī skola viņu nepažēloja. Varbūt arī tas, ko tante teiks, būs uzklausāms.
– Hmm. Jā Garu laiks,–Viņa pat nešķita pārsteigta,– Varbūt tad pagaidi ar mani nākamo autobusu? Tavam brālēnam jāatpūšas no mūsu klātbūtnes.
Rebeka tikai pamāja ar galvu. Tante pēc brīža piecēlās, lai aizietu aprunāties ar kafejnīcas darbinieci aiz letes, un pēc brīža atgrizās ar šķīvi smalkmaizīšu.
– Tas tev no Ditas,– Tante nolika šķīvi un apsēdās vietā. Rebeka palūkojās uz leti. Sievietes ciešais skatiens vairs nešķita tik satraucošs, kad viņa pasmaidīja meitenes virzienā. Vai varbūt Rebekai pietrūka spēka uztraukties par to. Viņa redzēja arī Ķirbīti, kura kaut ko darbojās letes otrā pusē.