Sniegs

3.

Vakarā trijotne iekārtojās Rebekas istabā. Kamēr viņa pati, būdama labākā rokraksta īpašniece, viena no brālēniem atnestajā kladē apkopoja to, ko viņi jau zināja, puiši bija sākuši plānot turpmāko rīcību, Rebeka ar vienu ausi klausījās, pārlieku neiedziļinādamās viņu sarunā.
– Tātad, es pabeidzu to, ko iesāku darīt, pēc tam kapi, un, ja neko neatrodam, meklējam baznīcas grāmatu arhīvu?– Roberts centās precizēt. Rebeka pacēla skatienu. Kurā brīdī puiši bija paspējuši iesaistīt šajā visā kapus un baznīcu? Kā viņa vispār bija piekritusi kopā ar viņiem meklēt kaut kādu vienu spoku?
– Jā, kaut kā tā. Rebeka, pierakstīsi, lūdzu?
Viņa paklausīja, bet centās arī iesaistīties sarunā,– Jūs domājat, ka tas baznīcas arhīvs būs baznīcā?
– Tas ir baznīcas arhīvs, Reba. Kur tad citur?
– Vai arhīvi parasti nav kaut kādi, es pat nezinu, no vairākām vietām vienlaikus?
– Var taču pamēģināt,– Roberts paraustīja plecus.
– Nu labi, tad pašlaik mums ir jāpabeidz šo,– Kristiāns pavēcināja roku tajā virzienā, kur uz galda stāvēja Roberta klēpjdators, kas laikam īsti nemaz nebija Roberta, un planšete, ko dalīja Rebeka un Kristiāns.
– Aiziet,– Roberts atsaucās, paķēra datoru un apsēdās pie galda. Otrs brālēns ar planšeti apsēdās uz zemes pie gultas. Rebeka viņam pāri plecam palūkojās, ko viņš dara. Kārtējās avīzes. Kā viņam varēja neapnikt?
– Līdz kuram gadam es tiku pirms vakariņām?– Roberts pārtrauca klusumu, un uzreiz sāka klabināt datora taustiņus,– Nevajag, es atcerējos.
Rebeka turpināja pierakstīt. Viņai kaut kur klades sākumā noteikti bija pierakstīts, ko Roberts atradis un cik tālu ticis, bet tas būtu ilgi jāmeklē, viņa bija paspējusi pierakstīt vairākas lapas. No rakstīšanas jau sāpēja roka.
– Iedosi man uz brīdi kladi?– Kristiāns pagriezās pret māsīcu,– Es kaut ko pierakstīšu.
– Droši, vari to paturēt sev,– Rebeka atdeva to brālēnam, kurš, uzlicis kladi uz zemes, sāka kaut ko pārrakstīt no planšetes ekrāna.
– Cik daudz mums jau ir zināms?– Roberts palūkojās uz Rebeku, kad klade bija atpakaļ pie viņas.
– Necik, ja godīgi. Vai mēs vispār zinām, ko meklējam?
– Mazas, mirušas meitenes,– Rebeka nopūtās, dzirdot brālēna atbildi. Tā arī ne līdz kam labākam, kā to nosaukt, viņi nebija nokļuvuši.
– Nu, ir tavas trīs un tā viena, kuru tikko pierakstīja Krists. Bet pa vidu starp tavu deviņpadsmito gadsimtu un viņa pēdējiem divdesmit gadiem ir ļoti liels tukšums.
– Un ja nu viņa ir no kaut kādiem sasodītiem viduslaikiem?– Kristiāns iesaistījās.
– Viņa runātu citādi,– Roberts iebilda,– Jūs teicāt, ka sapratāt visu, ko viņa teica.
– Viņa bija saprotama,– Rebeka apstiprināja.
– Mums vajag ļoti lielu veiksmi, lai patiešām viņu atrastu,– Kristiāns pēc brīža atzina, novērsdamies no tā, ko skatījās.
– Veiksme ir ļoti plašs jēdziens,– Roberts nepiekrita,– Man liekas, mums jāaiziet parunāties ar viņu, pirms mēs turpinām. Varbūt viņa kaut ko pateiks.
– Viņa neko nepateiks.
– Tu labāk gribi turpināt nekam nederīgu sēdēšanu šeit un rakņāšanos pa bildītēm ar vecām avīzēm?
– Viņa var būt dzimusi arī sasodītā akmens laikmetā,– Rebeka centās iejaukties. Vēlreiz pa tumsu iet uz mežu viņa negrasījās.
– Labi, tad ejam!– Kristiāns pielēca kājās un uzmeta planšeti uz Rebekas gultas.
Izvairījušies no Rebekas mammas, kura baroja kaķus, un tēta, kurš garāžā kaut ko darīja ar mašīnu, trijotne apgādājās ar lukturīšiem un devās uz mežu.
Zirgi jau bija ievesti iekšā, šeit bija pilnīgs klusums. Tumsā viss izskatījās pavisam citādi kā dienā, un pat pāri galvām lidojoša naktsputna ēna lika Rebekai nodrebināties.
– Vai šī ir laba ideja?
– Nē,– Viņa atsaucās.
– Viņa var būt jebkur.
– Pamēģināsim pasaukt.
– Ja mēs vēl zinātu, kā viņu sauc…
– Kāda starpība?– Roberts apklusināja abus un ieslēdza lukturīti, iegājis pāris soļus mežā,– Rebekas draudzene, vai tu šeit esi?– Bija grūti saprast, vai viņš to domā nopietni.
Meitenei pār skaustu pārskrēja drebuļi. Bija drēgns rudens vakars, jaut tad, kad viņi izgāja laukā, bet tagad šķita, ka viņa iemesta ledainā ūdenī. Jā, meitene šeit noteikti bija.
– Vai jūs meklējat mani?– Viņa iznira blakus trijotnei. Viņa likās vēl jaunāka nekā Rebeka viņu atcerējās. Roberts pakāpās atpakaļ, nevienā brīdī negaidīdams, ka kāds meža spoks patiešām atsauksies uz viņa teikto.
– Jā, tevi gan,– Kristiāns apstirpināja,– Atnācām papļāpāt.
– Man patīk parunāties.
– Kā tevi sauc? Es esmu Kristiāns.
– Elizabete Marija.
– Cik tev gadu?
– Septiņi.
– Tu izskaties ļoti maza septiņiem gadiem,– Te gan Rebeka piekrita brālēnam, pat tie sīkie pirmklasnieki, kas vizinājās uz zirgiem, bija lielāki par mazo spoku meiteni.
– Es slikti augu.
– Kad tev ir dzimšanas diena?– Pēc šī jautājuma Rebeka saprata brālēna domu gājienu. Viņš vāca informāciju, kam viņam jāpievērš uzmanību.
– Četrpadsmitajā decembrī.
– Kurā gadā?
– Nezinu. Pirms septiņiem gadiem?
– Kad tu nomiri?- Roberts nepacietīgi iejaucās. Gan Rebeka, gan Kristiāns neapmierināti palūrēja uz viņu. Pat ja Elizabete Marija bija spoks, nebija pareizi uzdot tik tiešus jautājumus.
– Es nezinu. Bija ziema. Ārā bija sniegs un es saslimu.
– Kurā gadsimtā tu dzīvoji?– Rebeka atņēma brālēniem iespēju runāt.
– Kas ir gadsimts?
– Vai tad pastāvēja mašīnas? Par ko strādāja tavi vecāki? Pastāsti mums kaut ko par savu dzīvi,– Roberts mēģināja vēlreiz.
– Mans papus brauca par ormani, viņam bija divi zirgi, kas stāvēja staļļos, pie kuriem jūs dzīvojat. Mamma bija šuvēja, bet viņa vairāk bija mājās nekā strādāja.
– Pierakstiet par ormani,– Roberts palūkojās uz abiem pārējiem. Kristiāns paklausīja. Roberts turpināja iztaujāt meitenīti. Viņa laimīgi pļāpāja par saviem brāļiem un māsām. Rebeka bija sākusi pierast pie tā, ka bērnam bija savādi baltas acis.
– Vai jūs dzīvojāt tur pie staļļiem?
– Jā, tikai mūsu mājiņu nojauca, kad būvēja lielo māju. Arī staļļus nojauca, tur tagad ir cits,– Elizabete Marija pamāja,– Govju gan mums nebija. Kaimiņiem bija viena.
– Vai tu atceries kaut kādus lielus, svarīgus notikumus, kas notika, kamēr tu tur dzīvoji?
– Nē. Cik lieliem jābūt notikumiem?
– Nav svarīgi,– Roberts atmeta ar roku, tad uz brīdi apklusa, par kaut ko domādams,– Vai jūs sagaidījāt Jauno gadu?
– Tad papum svinību dēļ bija visvairāk darba.
– Nu jā, tas laikam ir pašsaprotami. Varbūt tu gāji skolā?
– Man bija jāiet skolā nākamajā gadā, bet es nepaspēju. Bet es māku lasīt un rēķināt!– Viņa lielīgi pasmaidīja.
– Vai tu nezini, kāds tev bija uzvārds?
Meitenīte savādi sastinga un lūkojās apkārt. Rebeka nejauši iedomājās, vai viņa viņus redz tā pat kā redzēja, būdama dzīva. Beidzot viņa atbildēja,– Man šķiet, ka man to būtu jāatcerās, bet es neatceros.
– Tas nekas, tu jau ļoti daudz pastāstīji,– Kristiāns mierināja.
– Kāpēc man tas bija jāstāsta?
– Mēs gribam uzzināt, kas tu esi,- Kristiāns paskaidroja.
– Es esmu Elizabete Marija.
Roberts nopūtās. Kristiāns mēģināja vēlreiz,– Mēs gribam uzzināt, kāpēc mēs tevi redzējām. Un… kāpēc tu teicu, ka tev vajag palīdzību?
Spoku bērns paraustīja plecus, kaunīgi nolaida galvu, un, kaut ko pie sevis nedroši murminādama, izgaisa pavisam.
– Tu viņu aizbiedēji,– Roberts konstatēja.
– Elizabete Marija?– Kristiāns uzsauca vēlreiz, bet bērns vairs neparādījās.
– Ejam atpakaļ, te ir auksti,– Rebeka ieminējās. Brālēni piekrita.