Pūķu sala

Vianta

BLADĀC
Rudmataina meitene burtiski izlidoja no šķība namiņa meža ielokā.
Meitenes vārds ir Vianta un šai miervientulībā viņa bija pavadījusi jau gandrīz 4 gadus.
Ja vien regulārus eksperimentu un izgudrojumu sprādzienus var saukt par mieru. Bet vientulība gan. Tāda nu ir cena par brīvdomību.
Vianta pūcīgi nobrauca kvēpus no sejas, kas viņas iedegušo ādu padarīja vēl tumšāku. Katrā sīkākā izgāšanās no jauna atgādināja, kāpēc viņa dzīvo mežā.
Viņai bija ģimene. Māte, tēvs un bariņš mazo brāļu un māsu. Viņi nebija īsti pārticīgi, tomēr ļoti mīļi cilvēki. Viss liekas kaut cik labi, vai ne? Kļūda. Lai arī silti, atvērti, saulaini un čakli viņi nebūtu, viņiem tomēr bija viens liels mīnuss. Tāpat kā visiem pārējiem pilsētiņā. Proti, tendence nepaplašināt savu redzes apvārsni.
Šī saulainā piekraste un tās lauki un meži ir visa viņu pasaule. Arkls, tirgus un dārzi, jūras viļņi un zivis - viņu dzīve.
Tehnoloģijas jaunievedumi jau no laika gala tika izstumti no kadra līdz ar to autoriem.
Nu jau var iztēloties Viantas situāciju un kāpēc savos 17 gados viņa atrodas mežā un, lai arī viņai nav liegta ieeja pilsētā, tā vairs nav mājvieta.

Es izplūdu nervozos smieklos.
-Cik gan vientuļam jābūt cilvēkam, lai savu dzīvi domās aprakstītu no cita cilvēka perspektīvas? Un, zoss tāda, beidzot aizmirsti viņus!, - sevi norāju jau ento reizi. - Tev nav ģimenes, Vianta Velnameita (<- kas par stulbu iesauku, tiem bagātnieku vīzdeguņiem vajag ķircināšanas klases!). Tu esi pati sev ģimene. Sava draudzene. Savs cilvēks.
Un Ak JEL, kāda nu ir mana māja!

Gar acīm nogriezās melns, nezinu, vai trieciena, vai sprādziena radītā jucekļa dēļ.
Durvis karājās vienā eņģē, logi - saplaisājuši, sienas - melnas, un tādā garā. Pats kaitinošākais, mašīna, kura šo visu bija izraisījusi, kā neskarta jestri pukstēja, par spīti visaptverošajam haosam tai apkārt.
Nopūsdamās uzkāpu jau tā noplukušajam paklājam, nodzēšot tā gruzdošo daļu. Apkārt lēni kā sniegs laidelējās svilstošas papīra lapas, mani pieraksti. Tā vien likās, ka laiks apstājies, vai vismaz norimis skriet.
Kad bezspēkā atspiedos pret galdu, tas, ar grāmatām uz tā, sagruva uz grīdas ar tikko notikušajām sprādzienam līdzvērtīgu būkšķi.

◇◇◇

Kā vienmēr, mani pamodināja modinātāja tracinošais trinkšķis. Vienīgais iemesls, kāpēc tas vēl nebija sašķaidīts, bija tas, ka šī elles replika bija viens no maniem pirmajiem izgudrojumiem. Tas bija izturīgs, skaļš, diezgan kompakts un, lai arī man riebjas to atzīt, praktisks.
Un man vajag arī tikt laikā uz lielāku 'elles repliku'. Skolu.

Paķēru somu un izmetos pa durvīm. Izskatījos es apmēram tāpat kā parasti - kā no krūmiem izlīdusi, bet par netīrību aizrādīt man nevar. Es neesmu sevī padevusies.

Kaut kādā veidā paguvu iesteigties tieši pirms skolmeistars iesita pa lielo gongu pie skolas ārējās sienas, tā norādot skolas dienas sākumu.
Izslējos un, cik iespējams lepni, aizsoļoju līdz pēdējam brīvajam koka solam - klases tumšajā galā - ne gluži priekšā, ne beigās, ne pie loga, ne īsti telpas vidū.
Paspiedos garām garai, kalsnai meitenei, kas bija aizņēmusi vietu man blakus, nometu somu un izvilku rakstāmpiederumus.
Mana spalva bija redzējusi labākas dienas, papīrs bija nedaudz nošmulēts, bet vismaz ne saņurcījies. Kad jau grasījos atslābt, jutu visu dzīvību pametam manus vaigus - es, steigdamās, biju ielikusi nepareizo grāmatu somā!
Parastās bilžu ābeces un botānikas grāmatu vietā, atradās vienīgais "Visaptverošā pūķu, draku, ugunsspļāvēju un lidoņu, rāpuļu enciklopēdija" sējums. Viena no tām nedaudzajām grāmatām, ko biju paguvusi pievākt, pirms nācās pamest mājas.
Drudžaini aizvēru somu un nogrūdu to zem krēsla. Tā tik vēl netrūka, lai skolmeistars pamana.
Minētais ienāca telpā ar troksni aizdarīdams durvis aiz sevis, pateica laburītu un sāka stundu.
Es uzelpoju, bet man būtu vajadzējis pamanīt blakussēdētājas smīnu. Tā sacīt jāsaka - klusums pirms negaisa.